Tā vienkārši notika, un tagad es nezinu, ko iesākt. Man ir sieva un bērni, viņai ir vīrs un bērni, bet… mēs neprātīgi mīlam viens otru. Mūsu ģimenes ilgu laiku draudzējās. Taču, kad viņas vīrs bija spiests uz ilgāku laiku pamest mājas un ģimeni (kā šodien nākas daudziem), mēs satuvinājāmies.
Viņa ļoti pārdzīvoja, vajadzēja kāda vīrieša plecu, uz kura paraudāt. Vārdu sakot, kļuvu viņai par to cilvēku, kas salabo mājās elektrības slēdzi vai ūdens krānu, pasaka stingru vārdu viņas sīkajiem, kad tie neklausa māti, un noslauka asaras emociju plūdos. Pat nepamanīju, kā no drauga glāstiem biju pārgājis uz intīmām attiecībām. Tagad vairs nav svarīgi, kurš kuru noskūpstīja pirmais. Mēs saķērāmies kā tādi dadzīši.
Kad mājās pārradās viņas vīrs, man atkal viņa bija jāmierina. Un atkal jau manas mīļotās sievietes asaru iemesls bija viņš vai, pareizāk sakot, vairs nevis viņa trūkums, bet klātbūtne. Viņa teica, ka vairs nevēloties dalīt laulību gultu ar vīru. Savādi. Tādas pašas domas vienlaikus radušās man. Es vienkārši vairs nespēju mīlēties ar savu sievu. Es nespēju to darīt kā dzīvnieks – bez jūtām. Taču es neesmu gatavs šķirties, aiziet no ģimenes, bērniem. Brīžiem liekas, ka sajukšu prātā. Kas notiks, kad patiesību uzzinās mana sieva un viņas vīrs?
