Kad sals un dziļi sniegi iedzen mūs siltās istabās, acis meklē grāmatu kā domubiedru. Tā nebija nejaušība, ka šoziem atradu savu sirdslasāmvielu – piebaldzietes Ingunas Baueres grāmatu “Lizete, dzejniekam lemtā”. Bija jau nedaudz piemirsušās skolas gados lasītās Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, “Kaķīša dzirnavas”, “Pasaka par vērdiņu”, “Jūras vārava”, “Pelnrušķīte”, “Pasaka par zelta ābeli”. Šīs pasakas es atcerējos krāsaini ilustrētas, tās bija manā bērnības dienu grāmatu plauktā. Kad izlasīju Skalbes pēdējo pasaku “Jūrnieka Gaigala piedzīvojums”, sapratu, ka manas zināšanas par Skalbi ir gauži nepietiekamas un te – vienā vienīgā pasakā – ir pateikts tas, ko varam izlasīt Latvijas vēstures grāmatas nodaļās.
Skalbes pasakas ir gudras, dziļas, autora personīgā pārdzīvojuma piepildītas. Tās piedāvā ikvienam lasītājam izjūtas gan par mazo laimīti, intīmo pārdzīvojumu, gan par lielām vēsturiskām patiesībām, ko uz savas ādas izjutusi liela latviešu tautas daļa. Un tad es ņēmu rokā ne tikai jauno grāmatu par Lizeti, ko pamatoti lasītāji atzīs par gada labāko grāmatu, bet sāku iepazīties ar Skalbes kopotajiem rakstiem, kas izdoti tikai divas reizes – pirmās brīvās Latvijas laikā un izdevniecības “Daugava” apgādā ārzemēs. Cik maz es zināju par “Mazo piezīmju” autoru! Šo grāmatiņu mēs taču ar lielu sajūsmu lasījām Latvijas Trešās atmodas sākumā! Viss tik harmoniski saistījās ar satraucošajiem atdzimšanas notikumiem! Kad biju izlasījusi Skalbes biogrāfiju un salikusi pa savas saprašanas plauktiņiem visu to, ko apkopojusi un savā darbā tikpat kā apzeltījusi Inguna Bauere, sapratu, cik daudz var iegūt tie lasītāji, kas lapu pa lapai šķirs Skalbes Lizetes – mūzas, sievas un tulkotājas – dzīves aprakstu, izjūtot rakstnieces radīto mūžības pieskāriena sajūtu mūsu tautas pagātnei.
Tirzas Kancēna kapos kopš 1926.gada 26.jūlija atdusas Kārļa Skalbes māte Ede (Brūklene) Skalbe. Mēs viņu esam godājuši kā “Kaķīša dzirnavu” vecmāmiņu. Galgauskas pagasta “Elderos”, kur dzīvoja viņas meita Līze un znots skolmeistars Reinholds Mednis, arī ir kāds Skalbju dzimtas kokā ieaužams dzīpars no šīs puses, kas Ingunas Baueres lieliskajā darbā pamanīts. Ir uzrakstīta grāmata, kas jāizlasa katram latvietim, lai latviskā doma nepazustu pasaules putekļos! Un mūžam pieminēsim Brīvības piemineklī iecirstos K.Skalbes vārdus “Tēvzemei un brīvībai!”!
