(Turpinās no 4.februāra)
Visu šo pārdzīvojumu rezultātā, protams, cieta atkalredzēšanās prieki, kurus vēl trīs dienas vajāja sarunas ar krāpniekiem, pazaudētās naudas atgūšana un domas par to, kā nopirkt biļeti atpakaļceļam. Jā, te nu taisnība citam teicienam – skopais maksā divkārt…
Par laimi, viss norima un nokārtojās arī šoreiz, tiesa, ne bez pūlēm, un tomēr – vēl nedēļu es jutos tik laimīga starp saviem mīļajiem! Ah, kāpēc dzīvē viss ir tik sarežģīti…
Šodien satikos ar “Leptos” kolēģi – izskatās, ka puisis patiešām neko daudz vairāk nezina par savu lidostas paziņu, kurš naudu gan uzreiz atdevis, bet ar piebildi – “tu mani nepazīsti” pazudis nezināmā virzienā.
2009.gada 18.februāris
Naktī atkal plosījās negaiss, no jūras nāca tik draudīga skaņa, ka brīžiem likās – tuvojas cunami! Baisi… Par laimi, no rīta mākoņi izklīda un atkal parādījās saule.
Lai arī tūristu apkārt vēl daudz, “Leptos Estates” slēdz dažus birojus. Par laimi, nevienu neatlaiž – tikai dažiem piešķir atvaļinājumus, bet vietās, kur tūristu apgrozās vairāk, pagarina biroja darba laiku.
Nu arī man jauna darba vieta – turpmāk būšu kādu gabaliņu no Pafosas – “Corall bay”, kur birojs atrodas blakus lielai, tūristu iecienītai viesnīcai un aiz loga fantastisks skats uz kalniem.
Šoreiz gan biroju dalām uz divām – no rīta puses astoņas stundas tur strādāšu es, pēcpusdienās – Samija vai arī otrādi. Par laimi, īsti blakus mums ilgstoši nenākas atrasties, vien reizēm kādu stundu vai arī sastopamies, savstarpēji mainoties.
Samija ir gracioza un izlutināta būtne no kādas Āfrikas pilsētiņas un diezin vai savā mūžā ir kādu darbu strādājusi. Šeit viņa dzīvo greznā pārticībā pie viena no vecākajiem firmas īpašniekiem, kurš viņu noskatījis internetā, un nevienam nav īsti skaidrs, kāpēc Samijai būtu jāstrādā. Man ir aizdomas, ka šo darbu viņai izkārtojis dzīvesdraugs, – lai kādu laiku varētu atpūsties no „princeses” – neviens nespēj viņai ilgstoši izturēt blakus… Samija iedomājusies, ka viņa ir izcila aktrise, un savu talantu viņa izmanto, tēlojot aizvainoto, nepatiesi aizskarto, nelaimīgo, nesaprasto un citādi žēlojamo. Savu radošo talantu viņa izmanto, vijot intrigas, aprunājot cilvēkus, sarīdot viņus vienu pret otru, apmelojot. Visai bieži viņa ir “saslimusi”, un tad man nākas strādāt arī viņas maiņu.
Pusdienās parasti braucu uz “Coral bay” viesnīcu, bet šodien menedžeris man atved “suvlaki”, jo zina, ka no Latvijas viņam esmu atvedusi šokolādi un balzamu. Menedžeris ir no Zimbabves, un viņam ļoti patīk stāstīt par savu zemi, par dzīvniekiem, fermām, dzīvošanu tuksnešos un lietos. Toties man patīk klausīties, un tas nemaz neapgrūtina. Laikam jau tāpēc menedžeris manī atradis draugu – arī šodien mājās tieku pusstundu agrāk.
2009.gada 23.februāris
Pats pirmais, ko uzzinu šorīt – no “Leptos” atlaistas man labas paziņas Nataša un Oļa. Un ne tikai viņas – pavisam divpadsmit mākleri.
Es turpretim visu rītu birojā mokos ar statistiku un tabulām angļu valodā. Mokos laikam jau tāpēc, ka domas pie atlaistajiem kolēģiem un pie apziņas, ka Damokla zobens tur, augšā, šūpojas arī virs manas galvas.
Arī fiziskā slodze nedēļas nogalē gadījās ne pa jokam – trīs dienas slapju muguru rāvos golfa klubā.
Piektdien vakarā 18.00 tur bija pasūtīts kāzu mielasts kādai krievu ģimenei. Jau no 15.00 skrējām un steidzām, nesām un kārtojām. Gludinājām rišas un volānus, galdsegas un krēslu pārklājus, dekorējām telpas un terases, stiprinājām vītnes, pārslaucījām traukus, klājām galdus, izkārtojām ziedus. Īsi pirms 18.00 viss šķita atbilstoši sakārtots. Nu, dārgie kāzu viesi, varat nākt!
Bet – desmit minūtes jau pāri laikam, un joprojām nevienu nemanām… Saimnieks beidzot neiztur un zvana uz norādīto numuru. Uz jautājumu “Cikos būs viesi?” viņš saņem atbildi: “Nebūs, pārdomāja, neprecēsies.” Un viss. Tik vienkārši! Te viss sapirkts, sagatavots, saklāts, bet viņi, lūdzu, tā vienkārši pārdomājuši! Un piezvanīt jau nevarēja!
Pilnīgi saprotu saimnieka dusmas – tā taču ir viņa nauda, kas iztērēta! Kaut kāda vienošanās par iemaksu esot bijusi un par visai paprāvu summu. Tad nu tagad tikai jāsameklē “bēgošā līgava”.
Par savu darbu saņemam trīsdesmit eiro no saimnieka kabatas un pašlaik varam būt brīvas.
Sestdien no rīta par nenotikušajām kāzām uzzinām daudz vairāk. Līgava pārdomājusi! Bet ne jau precēties, tikai – kāzas svinēt citur!
Kāzu svinības golfa klubā jaunajam pārim izmaksātu ap 15000 EU (jo kāzu viesu, kā jau tas Kiprā ierasts, no 500 līdz 1000). Sākumā līgava šai summai piekritusi, bet vēlāk laikam jau apdomājusies un izlēmusi viesības rīkot turpat savā ciematā par 5000 EU. Tikai kāds sīkums – sakaunējusies piezvanīt un cienastu atteikt!
Protams, Kiprā „klusie telefoni” darbojas labāk par pārējiem, un jau sestdienas rītā golfa kluba īpašnieks sīkumos zināja visu par „nenotikušajām kāzām”. Apvainojies par tādu nodevību, viņš izsauca savu advokātu, lai izvirzītu prasību par zaudējumu piedziņu vismaz 3000 EU apmērā. Tūlīt, protams, ieradās arī jaunā sieva, pilnīgi noraudājusies un nelaimīga – neesot domājusi, ka tas viss būšot tik nopietni. Vai nu vajagot tā uzreiz? Tomēr – kāzu diena…
Bet saimnieks nepiekāpās – viņam šādi gadījies jau vairākkārt. Daudzi līdz šim izmantojuši viņa mīksto sirdi, bet – cik tad ilgi? Tā tomēr ir naudas lieta! Pašreizējos apstākļos, kad finansiālā situācija tik nedroša, atkāpties nebūtu prātīgi. Bez tam – labi zināms, ka jaunajam pārim kāzās tiek sadāvināta paprāva naudas summa. Par savu vieglprātību ir jāmaksā…
(Turpmāk – vēl)
