Aizvakar, 11.februārī, savu vārdadienu svinēja arī jaungulbeniete Laima Jaunzema. “Pirms vārdadienas visiem atgādinu, ka man tā tuvojas, bet grandiozu svinību nav. Tas, kādi izvēršas svētki, parasti ir atkarīgs no tā, kādā dienā tie iekrīt un kur es pati atrodos, bet parasti pagatavoju vakariņas un nosvinu svētkus savējo lokā. Svarīgākais, lai tu pats radi sajūtu, ka tev ir svētki, bet, ja tās sajūtas nav, tad neko darīt,” uzskata gaviļniece.
Viņa saka, ka stāsts, kāpēc vecāki izvēlējušies šādu vārdu, neesot īpašs. “Šķiet, ka tā bija vecmamma, kura vecākiem ieteica šo vārdu. Es ar to esmu sadzīvojusi, jūtos labi, ka mani sauc Laima. Vārds patīk, jo ir latvisks. Latviešu folklorā taču ir arī dievība Laima. Tas ir sievišķīgs un stiprs vārds,” domā Laima.
Lielpilsētā jūtas labāk
Viņa stāsta, ka nesen izdevies atrast darbu par auklīti Rīgā. Laimai ir jārūpējas par gadu vecu meitenīti, kamēr viņas vecāki ir darbā. “Izdzīvošanai un manai šībrīža situācijai šis darbs ir OK, jo mans pašmērķis nav labi nopelnīt. Auklējusi bērnus esmu arī agrāk, tāpēc man tas nav nekas jauns un svešs, un es labi tieku galā. Protams, aukles darbs nav mans sapņu darbs,” stāsta Laima.
Viņa ir pārliecināta, ka Gulbenē darbu atrast ir ļoti sarežģīti, pat ar augstāko izglītību. “Es tomēr vairāk koncentrējos uz Rīgu. Tur es jūtos “dzīvāka”. Vismaz šajā vecumā man tur atrasties patīk labāk. Kaut gan es sevi neuzskatu nedz par rīdzinieci, nedz par gulbenieti, jo visu laiku esmu ceļā, proti, te vienā, te otrā vietā,” stāsta Laima.
Pirmā biznesa pieredze
Pāris reizes Laima devusies uz antīkās civilizācijas šūpuli – Grieķiju. Pirmo reizi sešus mēnešus Grieķijā pavadījusi jauniešu brīvprātīgajā darbā, bet pagājušā gada vasarā devusies uz silto zemi kopā ar labāko draudzeni, lai atrastu darbu un strādātu par viesmīlēm, bet viss izvērties pavisam citādāk. “Aizbraucām par vēlu, jo sezona tur sākas maijā, bet mēs ieradāmies jūnijā. Pilsēta, uz kuru devāmies, bija tukša. Visi jau bija izbraukuši uz salām vai pie jūras,” atceras Laima. Tāpēc abas ar draudzeni nospriedušas, ka darbu varētu atrast bērnu nometnē, bet līdz nometnes atvēršanai bijušas divas nedēļas laika, tāpēc meistarojušas auskarus un sākušas tos tirgot uz ielas. “Tas bija mans pirmais pastāvīgais bizness. Jutos pašpārliecināti par to, ko biju izdarījusi,” atzīst Laima. Lai arī uz ielas īpaši daudz auskarus neviens nepircis, vēlāk jaunietes tos iztirgojušas nometnēs, kurās strādājušas.
“Septembrī atgriezāmies Latvijā. Uzreiz bija jūtams, ka te joprojām ir krīze, jo nevari aiziet vienalga uz kurieni, lai piedāvātu savu CV, jo nevienam tevi nevajag. Saproti, ka viss notiek “netīri”, caur pazīšanos, tāpēc tas, ka esmu atradusi darbu, rada drošības sajūtu,” uzsver Laima.
