Gulbenieti Kasparu Ozeru nebaida dzīves izaicinājumi. Viņš labprāt pieņem dzīves gaitā piespēlētas iespējas un nebaidās darīt lietas, kuras pirms tam bijušas svešas. Pirms vairākiem gadiem Kaspars pārcēlās uz dzīvi Rīgā, nesen apciemojis draugus – gulbeniešus Anglijā, lai paskatītos, kā mūsējie dzīvo svešā zemē, bet tagad apstākļu sakritības dēļ dzīvo un strādā Gulbenē. Viņa darbs ir specifisks, jo tas saistās ar nāvi un apbedīšanu. Savukārt “nāve” un “apbedīšana” ir tās tēmas, kas cilvēkus “atgrūž” un neinteresē līdz brīdim, kamēr tas neskar pašus.
No idejas līdz reālai darbībai
Kaspars stāsta, ka Rīgā iepazinies ar kādu uzņēmēju, kuram galvaspilsētā pieder apbedīšanas birojs. “Sākumā, protams, man par apbedīšanas biznesu nekas nebija zināms, bet šis cilvēks man iemācīja lietas, kas ir jāzina šajā biznesā. Piemēram, pareizticīgajiem un luterāņiem krusts jāliek kāju galā. Ar lentēm uz apbedītāju rokām gan ir tā, ka cik cilvēku, tik viedokļu. Daļa uzskata, ka uz augšu jābūt baltai svītrai, uz leju – melnai, proti, dzīvība augšā, nāve lejā, bet esmu dzirdējis, ka pēc 50 gadiem jāliek otrādi, jo nāve ir spēcīgāka par dzīvi,” stāsta Kaspars.
Viņš atzīst, ka šis darbs ir emocionāli ļoti smags. “Bet es esmu iemācījies pielāgoties. Es protu nodalīt darbu no mājām. Mājas ir mājas, un tad es par darbu nedomāju,” stāsta Kaspars.
Viņš smej, ka treknos gadus izbaudīja, strādājot celtniecībā. Tajā laikā uz līzinga iegādājies “busiņu”.
“Nospriedu, ka ar mašīnu, par kuru maksāju līzingu, varu sākt strādāt un pelnīt naudu. Es to pārtaisīju atbilstoši prasībām un sāku strādāt šajā biznesā – sākumā Rīgā pie drauga,” stāsta gulbenietis.
Tad radusies ideja atvērt apbedīšanas biroju Gulbenē. “Sākumā pat neapdomāju, vai to īsti gribu vai ne, vai varēšu “pavilkt” šo biznesu vai ne,” atceras Kaspars.
Telpas apbedīšanas birojam atraduši tur, kur tās jau bijušas ierīkotas iepriekšējam apbedīšanas birojam, jo tā esot bijis ērtāk. Šobrīd ir uztaisītas desmit bēres, kaut gan reāli jaunais apbedīšanas birojs strādā tika šogad. “Skatīsimies, kā būs tālāk. Ir krīze. To jūt. Bet nav tā, kā citi bļauj – vai, vai, vai, neko nevar izdarīt,” pārliecināti saka Kaspars. Viņš atzīst, ka ir ļoti grūti, sevišķi jaunajiem un mazajiem uzņēmējiem, jo tos spiež nost ar nodokļiem. “Mēs esam jauni, un mums ir jāpierāda sevi ar darbu un ar cenu, citādāk nevar. Mums kā jaunai firmai nevar būt ne mazākās kļūdas. Šis bizness nav tāds, kur var atnākt un pamēģināt, kā sanāks. Tā ir tikai viena reize, otrreiz te vairs neko nemēģina, tāpēc sākumā radās problēma ar cilvēku atlasi, bet tagad ir komanda, uz kuru es paļaujos un kura pagaidām mani nav pievīlusi. Bet katrā ziņā šis bizness nekad nebeidzas. Kamēr mēs dzimsim un augsim, tikmēr arī mirsim,” filozofiski noteic Kaspars.
Dzird dažādus dzīvesstāstus
Kaspars ir pārliecināts, ka cilvēks pierod pie visa. “Varbūt ne visiem tas ir saprotams un pieņemams, kā var par tādām tēmām tik mierīgi runāt un braukt mašīnā, ja aiz muguras guļ nelaiķis. Arī es sākumā nevarēju saprast, kā 23 gadus vecs puisis, kurš man ir pazīstams, pēc sava darba vēlās vakara stundās dodas piestrādāt morgā, kur mazgā un ģērbj līķus. Viņš to dara tik mierīgi un bez jebkādām emocijām. Es viņam vaicāju – kā tu tā vari? Izrādās, ka viņam tēvs to visu mūžu esot darījis. Savukārt viņš gājis tēvam līdzi un to visu redzējis, un palīdzējis. Secinājums viens – pie visa dzīvē var pierast,“ spriež Kaspars.
Vissmagākie brīži darbā ir tad, kad jābrauc pie gados jauna nelaiķa, vēl smagāk – pēc miruša bērna. Kaspara darbā tie gan ir bijuši reti gadījumi “Jaunam taču dzīvot un dzīvot! Lauzties pa dzīvi uz priekšu! Bija reize, kad braucu jaunai nelaiķei pakaļ. Jaunieši bija “tusējuši” pirtī, un jaunā sieviete, sajaucot durvis, iegājusi elektrības skapī un pamatīgi apdegusi,” stāsta Kaspars un piebilst, ja cilvēks nodzīvojis 80 un vairāk gadus, tad esot jāpriecājas, ka tik ilgs mūžs, un tas esot tikai likumsakarīgi, ka pienāk nāve.
“Strādājot šajā darbā, es redzu dažādas dzīves un dzirdu dažādus dzīvesstāstus. Zinu, kā jūtas aizgājēja tuvinieki, jo nesen pašam omīte aizgāja,” teic Kaspars. Sākumā, piedaloties svešu cilvēku bērēs, arī Kasparam bijis smags, bet kāds kolēģis uzsvēris, lai neattiecina un “neielaiž” sevī svešas bēdas un sāpes.
“Gulbene ir maza lauku pilsēta. Te ir citādāk nekā Rīgā. Galvaspilsētā, braucot pakaļ kādam nelaiķim, daudz ko nācās redzēt – gan to, ka 14 cilvēki mitinās divistabu dzīvoklī, kurā valda šausmīga netīrība, gan arī, ka to, ka sagaida sieviete visa vienā zeltā, kurai blakus uz galda eiro un dolāru kaudzes. Turpat stāv pulverīši un kāds ir pārdozējis narkotikas,” atceras Kaspars.
Šajos laikos cilvēki tomēr vairāk izvēlas rīkot lētākas bēres, un tas esot saprotami. “Mums ir izdomāti savi “knifi”. Rokot bedri, uztaisām tajā “kabatiņas”, kurās ieliekam degošas svecītes. Ielaižot aizgājēju bedrē, visriņķī zārkam deg sveces. Par to mums kapos ir teikuši lielu paldies.
Ja ir nepieciešams, braucu nelaiķiem pakaļ arī uz ārzemēm,” saka Kaspars.
Vairāk piesaista lielpilsēta
Nesen Kaspars ciemojies pie saviem draugiem, arī gulbeniešiem, Anglijā, kurus dzīves apstākļi piespieda aizbraukt no Latvijas. Puisis atzīst, ka draugi dzīvojot pārticībā un var atļauties visu, ko vēlas. “Man ir tāds uzskats – ja es nevaru neko izdarīt savā dzimtajā Latvijā, tad ko es varēšu izdarīt, piemēram, Anglijā vai Vācijā? Tur es justos kā netīšām iemaldījies puteklis,” teic Kaspars.
Lai arī tagad Kaspars dzīvo un strādā Gulbenē, tomēr vairāk viņu piesaista lielpilsēta, kurā iepriekš nodzīvojis apmēram sešus gadus. Rīgā var izbaudīt dzīves steigu un burzmu, un tas viņu piesaista.
“Tagad man pietrūkst Rīgas burzmas. Ir savādi, ka aiz loga nebrauc tramvaji un šeit nav tādas steigas, kaut gan es taču esmu nācis no mazpilsētas. Piedzimu Alūksnē, bet tad ar vecākiem pārcēlāmies uz dzīvi Gulbenē,” stāsta Kaspars.
Aizbraucot dzīvot uz Rīgā, sākumā veicies ļoti grūti. Arī Rīgas skaļums un burzma “kritusi uz nerviem”. Viss bijis svešs un nepazīstams, blakus nebijis arī draugu, kuriem padomu vai palīdzību paprasīt. “Bet, ja gribi savā dzīvē kaut ko darīt vai mainīt, tad uz priekšu!” ir pārliecināts Kaspars, un tā arī rīkojies. Pārdevis mašīnu, lai noīrētu dzīvokli, atradis darbu autoservisā, pēc tam nācis celtniecības bums. Kā pats smejas, iekāpis pēdējā vagonā, lai izbaudītu treknos gadus, jo celtniecībā taču varējis, oi, kā nopelnīt! “Tur varēju nopelnīt tādu naudu, lai arī man ar celtniecību nebija nekāda sakara. Nedēļas laikā nopelnīju līdz 250 latiem, pat neko nesaprazdams. Nauda krita no gaisa, bet tajā mirklī to nespēj novērtēt. Tas viss nāca spontāni un tāpat aizgāja. Tagad padomājot, ko es par to naudu nopirku? Neko. Nauda nāca un gāja,” atceras Kaspars. Kad treknie gadi beigušies, viņš kopā ar draudzeni izveidojis savu firmu Rīgā un apmēram gadu nodarbojies ar tirdzniecību. “Gribējās atkal ko citu. Un tā nu es esmu atgriezies Gulbenē,” saka Kaspars.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Kaspars Ozers.
Dzimšanas vieta: Alūksne.
Dzimšanas gads: 1982.
Pārceļas dzīvot uz Gulbeni: 1995.gadā.
Mācījies: Gulbenes pamatskolā, tad Rankas arodvidusskolā (pēdējo kursu nepabeidzis), pēc tam Priekuļu tehnikumā par automehāniķi.
