“Bērniņam piedzimstot, katrai mammai un tētim ir skaidrs, ko dara meitenes vai nedara zēni, ko gaidīt no katra dzimuma, un tā arī mazais tiek audzināts. Ne velti radies teiciens, ka puiši neraud, bet meitenēm vienmēr jāmazgā trauki. Arī ilgākā perspektīvā lūkojoties, parasti nedomājam, ka dēls būs labs baletdejotājs un meita – automehāniķe. Drīzāk aktrise, modele vai skaistumkopšanas speciāliste. Tādā pasaulē mēs dzīvojam,” dažādu stereotipu un uzskatu varu bērnu audzināšanā skicē psiholoģe Aiga Jankevica, šoreiz īpaši akcentēdama vecāku devuma nozīmi meitas dzīvē.
Attiecību modeli pārņem no mammas
“Arī jebkuru attiecību un rīcību modeli mantojam no savu vecāku jeb bērnības ģimenes,” turpina Aiga, atgādinādama, ka tieši sieviete allaž uzskatīta par mājas pavarda sargātāju un ģimeniskas atmosfēras veidotāju, kas ietekmē un maina arī vīrieti. “Reti kad viņš gūst virsroku mājas lietās. Piemēri rāda, ka parasti vīrietis te aiziet sievietes radītajā gultnē, tāpēc svarīgi saprast, ka meita no mammas mācās ne vien biešu zupu vārīt, bet arī pārņem uzskatus par ģimeni un ar tādiem dzīvos. Ja meita nemitīgi dzirdējusi, ka visi vīrieši ir “cūkas” – paskat, kā tēvs tik sēž dīvānā un nejēdz naglu sienā iedzīt –, viņa, visticamāk, arī izvēlēsies šo modeli, jo tas ir pazīstams. Tādam taču jābūt vīrietim, tādu es viņu zinu!” stāsta A.Jankevica, norādot, ka šo uzskatu sistēmu dzīvē izmainīt nav viegli. “Ja arī ar prātu skaidri apzinos un stingri nolemju, ka šādas pāra attiecības nevēlos un mainīšu tās, nespēju kontrolēt katru savu ikdienas domu un tāpat kaut ko neapzināti vilkšu līdzi. Tāpēc kaut ar vienu smadzeņu kroku mammām vajadzētu saprast, kādu viedokli viņas meitā formē par tēvu vai brāli, kuram, piemēram, nekad aiz sevis nav jānovāc. Ģimenes attiecību ziņā šī ir lielākā atšķirība zēnu un meiteņu audzināšanā.”
Neaizrauties ar stingrību
Meitas un mātes vieno ne tikai pavarda sargātājas misija, bet arī ļoti īpašas attiecības. “Tā ir komandas izjūta – piedzimusi manējā! Sievišķais, dabas ieliktas sākums rada pārliecību, ka zinu – viņa izdzīvos, izķepurosies, sapratīs. Ar meitu viss ir tuvs, pazīstams un savs, kamēr ar dēlu bieži vien nezinu, kā kurā situācijā rīkoties. Kad samīlēt, vai neaudzinu par stingru?” mammu izjūtas raksturo Aiga.
Tomēr šī pārāk labā meitas “pazīšana” mēdz izdarīt arī lāča pakalpojumu. “Bieži mēs gribam jau ļoti agri radināt savas meitas pie kārtības, tāpēc nedodam nekādas atlaides. Puikas var gaidīt, lai mammīte pasniedz karotīti, bet meitenei tā jāpaņem pašai. Saprotams, ka audzinām viņu par saimnieci, kura tālāk dzīvē mācēs savam vīram un bērniem uzklāt galdu, bet ar to mēdzam pāršaut pār strīpu,” pārliecināta psiholoģe, piebilzdama, ka dzīvē tikpat labi veicas meitenēm, kuras savos pusaudzes gados nav pratušās traukus aiz sevis nomazgāt vai kartupeļus izcept. “Tā ir mammu lielā nelaime – izvirzīt meitām pārāk stingras prasības un nelutināt viņas. Tomēr ir pārsteidzoši labi rezultāti arī tam, ka sešu gadu vecumā meitenei vēl var palīdzēt saģērbties, samīlēt viņu, ieraust klēpī, pakalpot. Tā viņa, vērojot mammas piemēru, izaug ne vien par labu pavarda turētāju, bet arī izveidojas draudzīgas attiecības. Nevar audzināt bērnu striktā bezierunu paklausībā un 30 gados pārmest, ka meita mammai nav draudzene. Draudzību veido savstarpējas cieņas pilnas attiecības, kurās atvasei jau agrā bērnībā arī ir iespēja paust savu viedokli.”
Tētim vismīļākā!
Arī tētim, protams, ir ļoti svarīga loma meitas dzīvē. “Tēvs ir pirmais nozīmīgais vīrietis meitas mūžā, un viņam jābūt tādam, kas savu daiļā dzimuma atvasīti neprātīgi mīl, ko apliecina gan ar vārdiem “es tevi mīlu, ak tu mana princesīte” utt., gan rīcību, apskaujot, paņemot aiz rokas, arī pasniedzot mēteli un palaižot pa priekšu. Šai izjūtai meitene jāpavada visu bērnību, kas garantē, ka ar viņas sievišķo identitāti viss būs kārtībā. Un pretēji – ja tētis meitu nemitīgi atraida un, piemēram, neievēro viņas jauno kleitu, meitene arī dzīvos, it kā viss viņai būtu vienalga,” stāsta A.Jankevica. Viņa mudina vecākus arī veselīgi uztvert tā saucamo Elektras kompleksu, kas meitiņas var pārņemt četros piecos gados, kad atvasīte paziņo, ka precēs tēti, un mamma kļūst lieka. “Šajā vecumā meitas sāk cīnīties par tēva uzmanību, grib gulēt mammas gultā, vēlas, lai pastaigā tikai viņai dod roku, veido tādu kā slepeno tēva un meitas savienību, tomēr tas ir pārejoši, un nevienai pusei nevajadzētu saasināt šo situāciju, lai tā paietu bez liekiem satricinājumiem.”
Taču gadās, ka tēva ģimenē nav un līdz ar to pietrūkst meitas dzīvē svarīgā vīrieša viedokļa. “Pilnībā to nevienam citam aizstāt nav iespējams, bet daļēji šo funkciju var uzņemties vectēvs, mātes brālis, brālēns,” atzīst psiholoģe, vēlreiz aicinādama mammas un tētus lolot savas meitiņas, kas ir pamatīgs ieguldījums, lai dzīve izvērstos veiksmīga.
Pietrūka tēta
Māra (37), skolotāja: – Izaugu parastā vidusmēra ģimenē. Biju pirmais bērns jauniem vecākiem nepilnu gadu pēc kāzām, omēm, vecvecmāmiņām un mātes māsas bērniem apkārt vienā mājā, tāpēc par uzmanības trūkumu un garlaicību sūdzēties nevarēju. Lai gan tajā laikā īpaši nepopularizēja ciešu fizisku kontaktu, apskāvienus starp vecākiem un bērniem, kā arī mīļus, iedrošinošus vārdus, es tomēr bez visa tā jutos īpaša un lolota. To panāca mammas un tēta attieksme, ka es savos dažos gadiņos kaut ko nozīmēju, ka man sanāk un izdodas.
Vairāk laika pavadīju kopā ar mammu. Viņai bija darbs uz pusslodzi, pārējo laiku viņa ņēma mani līdzi uz dārzu, kas bija ne tikai dzīves nepieciešamība, bet arī mammas vaļasprieks. Viņa ļoti mācīja kārtību. Šad tad pieķeru sevi, vai tikai neesmu aizmirsusi nomazgāt traukus un iztīrīt istabu. Cept pīrāgus, šūt un lāpīt gan mamma man tā arī neiemācīja.
Lai gan sirsnīgas un vaļsirdīgas sarunas bērnībā un pusaudžu gados neraisījām, ar mammu tomēr esam labas draudzenes. Regulāri sazvanāmies, papļāpājam par dzīvi un personīgiem notikumiem.
Savukārt tēvu bērnībā redzēju retāk. Viņš kolhozā strādāja vadošā amatā un bija burtiski iekrauts darbos. Jāatzīst, ka tēta man pietrūka. Man nepietika tikai ar vienmēr nopucētām kurpēm, pāris kopā nodejotām dejām ballē, aizvešanu uz pulciņiem un atvešanu atpakaļ. Gribēju lielāku ieinteresētību un sarunas. Tas atsaucies arī šodienā – sēžam pie viena galda, bet īsti nav par ko runāt… Tomēr zinu, ka viņš lepojas ar mani, un tas man ļoti palīdz.
Mēdz teikt, ka meitas parasti izvēlas sev vīrus, kas līdzinās tēviem. Iespējams, tā arī ir, bet esmu ievērojusi vēl citu tendenci – vēlētos, lai vīrs savā raksturā un rīcībā tomēr vairāk viņu atgādinātu, jo tas gandrīz pieņemts par normu, ka, piemēram, vīri un tēti sestdienās cep pankūkas un klāj īpašu brokastu galdu, kā tas bija manā bērnībā!
Meitu audzinām paši. Es tomēr cenšos īstenot šo fiziskā kontakta un iedrošinošo vārdu modeli un redzu, ka tas strādā. Meitiņa uzplaukst kā zieds un arī gūst labākus panākumus mācībās. Viņa nav īpaši liela pļāpa, tāpēc nākas gudri provocēt meitu dažādām sarunām, un arī šajā jomā viņa aizvien vairāk atraisās. Īpaši priecājos, noskatoties meitas un vīra attiecībās. Viņš ir tik foršs tētis, kurš ar meitu gan padauzās, gan pacietīgi palīdz mācībās, kad tas nepieciešams. Meita pie viņa līp kā dadzītis, un ceru, ka tas palīdzēs dzīvē izvēlēties īsto puisi.
