(Turpinās no 11.februāra)
Kur likām pagatavoto mielastu? Ar dažiem ēdieniem sestdien tika papildināta golfa kluba viesu ēdienkarte, bet vairums no tā – piecstāvīgā torte, saceptās zivis, krēmi, augļu un dārzeņu salāti, kā arī vēl citi ēdieni bija zaudējuši savu svaigumu. Viesiem tos piedāvāt vairs nevarēja. Produktu uzsildīšanu atkal un atkal Kiprā nepraktizē, vispirms jau tāpēc, ka karstajā klimatā viss bojājas ātrāk, un otrkārt – tā nav pieņemts.
Par laimi, svētdien vakarā klubā plānotas otras kāzas – kipriešu, un viņi cieši apsolījušies nepievilt. Lai gan ēdienkarte tur bija saplānota pavisam citāda, kaut ko no iepirktā un pagatavotā varēja izmantot arī tur.
Tātad – svētdien vakarā atkal skrējām un steidzām, nesām un kārtojām. Un šīs kāzas patiešām notika.
2009.gada 10.marts
Melnā diena.
No rīta tiku izsaukta pie “Leptos Estates” īpašnieka, kur – tiku atlaista no darba… No darba, kas man patika, kuru es biju apguvusi un iemīlējusi. No darba, kurā es jutos kā Baltais cilvēks.
It kā jau ne pavisam – tāds tika pasniegts mierinājums – “uz laiku, kamēr stabilizēsies situācija nekustamo īpašumu tirgū”. Bet tā jau tikai tāda atruna – visā pasaulē ir krīze, un neizskatās, ka tuvākajā laikā kas mainīsies.
Zobs, kas man smeldza jau kopš iepriekšēja vakara, nu iesāpējās neciešami. Nolēmu nemeklēt tabletes, bet pa taisno devos pie zobārsta. Lai izrauj. Četru gadu laikā šī ir trešā reize, kad Pafosā dodos pie zobārsta. Bez minēšanas zinu, ka zobārsts būs vīrietis, jo citādi nemaz nevar būt. Un zinu, ka tas izmaksās ļoti dārgi.
Vēl pēc trim stundām jau braucu mājup, kad, stāvot krustojumā, kāds tik tuvu nošļūc gar mašīnas sāniem, ka bez skatīšanās zinu – tur būs pamatīga švīka… Vainīgās mašīnas numuru paspēju ieraudzīt. Kad izrādās, ka tās īpašnieks ir kāda policista dēls, man tiek lūgts notikušo aizmirst apmaiņā pret palielu naudas summu, kas pilnībā segšot mašīnas nokrāsošanu.
Kam vēl jānotiek šodien…?
2009.gada15.aprīlis
Nu jau vairāk nekā mēnesi skaitos bezdarbniece. Atšķirībā no Latvijas Kiprā darbu šobrīd atrast nav problēmas – sākas tūrisma sezona, daudzām viesnīcām vajag istabenes, oficiantes, kafejnīcās – bārmenes, tā ka esmu droša – darbu atradīšu. Piedāvājums ir arī citās jomās, vienīgi algas krietni sarukušas. Šobrīd varu atļauties sešus mēnešus saņemt bezdarbnieces pabalstu, kas man ļaus ne tikai samaksāt īri par dzīvokli, bet turpināt dzīvot, atpūsties un vienlaikus meklēt citu darbu. Esmu izlēmusi atpūsties.
Nu ir arī laiks vairāk paskatīties apkārt, satikties ar draugiem un varbūt pat – nomainīt dzīvokli. Gads jau būs pagājis, kopš dzīvoju šajā kotedžā, kas salīdzinoši ar iepriekšējo ir daudz labākā vietā – nav pilsētas centrā un nepieciešamas tikai piecas minūtes, lai nokļūtu līdz jūras krastam. Arī cenas ziņā šī istaba tikai nedaudz dārgāka – 30 m² liela istaba Pafosā pašlaik maksā ap 350 EU, kas ir puse no minimālās algas, toties šajos maksājumos ir ietverts viss, atskaitot elektrību. Protams, par apkuri šeit vispār nav jāmaksā. Vēsākajos ziemas mēnešos tiek izmantoti kamīni ar gāzes apkuri. Tomēr arī šeit dzīvošanas apstākļus lielā mērā nosaka kaimiņi…
No iepriekšējās īres mājas atvadījos, kad tur kaimiņos ievācās arābi, pakistānieši un albāņi. Pāris nedēļas centīgi izvairījos no uzmācīgiem skatieniem, naktis pavadīju nemierīgā miegā, dienā visu dārgāko mantību nēsāju līdzi, līdz sapratu – labāk neizaicināt likteni… Pareizāk – punktu pielika atklājums, ka viens no kaimiņiem – arābs – pievakarēs stāv uz ielas stūra un it kā nevainīgi vēro visus atnācējus un aizgājējus. Turpat viņš stāvēja arī naktīs, vērojot, aiz kuriem logiem notiek uzdzīve un cikos tur nodziest gaisma… Pāris nedēļu laikā viņu joprojām neviens nebija pieķēris, tikai dzirdēju, ka dažiem maciņā sarucis banknošu skaits.
Papētot īres piedāvājumus, tolaik noskatīju šo divstāvu kotedžu, kurā tobrīd dzīvoja poļi, bulgāri un angļi, un arī saimnieks šķita lojāls pret iemītniekiem. Nu jau gandrīz gadu esmu šeit nodzīvojusi, un it kā nav par ko sūdzēties. Tomēr pēdējā mēneša laikā apstākļi ir mainījušies.
Solīdās poļu ģimenes vietā stāvu augstāk, tieši virs manis, ievācies gados jauns kiprietis Kiriakos, pie kura nedēļas nogalēs dzīvo divi viņa dēlēni, bet tieši blakus, aiz sienas, – vienā pusē gruzīns Ramils ar savu ģimeni, otrā – bulgārs Daniels.
Ar Kiriakosu iepazīšanās mums bija nepatīkama – sarunāties viņš un viņa mazgadīgie puikas prot tikai grieķu valodā, toties zēniem labi padodas aizdedzināt sērkociņus un mētāt tos visos virzienos – uz lejā stāvošajām mašīnām, uz izmazgātajām, izžautajām drēbēm, uz plastikāta krēsliem un galdiem balkonos un tāpat vienkārši – kur pagadās. Tas parasti notiekot, kamēr tēvs gatavojot azaidu vai atpūšoties – tā vismaz apgalvo pats Kiriakos un bezpalīdzīgi plāta rokas. Mājas saimnieks ar viņu ir runājis daudzkārt, bet rezultātu nav. Nu jau kādu laiku Kiriakos ir bezdarbnieks, un viņam ir sakrājies ievērojams dzīvokļa maksājumu parāds. Nedēļas vidus viņam paiet, laiskā bezdarbībā gulšņājot balkonā un vērojot pagalmu, tāpēc es viņu iesaucu par Mājas Aci.
Par Ramila klātbūtni uzzināju, kad aiz sienas izdzirdēju skaļas balsis, kliedzienus, sievietes raudas, tad atkal mīļu bubināšanu. Kad pēc pāris šādiem vakariem kaimiņieni satiku uz terases, viņas seja bija sadauzīta vienos zilumos. Sarunāties viņa nevēlējās un no manas palīdzības arī atteicās. Tikai vēlāk no mājas saimnieka uzzināju, ka viņiem ir pieaudzis dēls, invalīds, bet vienīgā naudas pelnītāja ir Taisija. Var saprast, ka Ramila pašapziņai šie dzīves apstākļi ir grūti pieņemami, tomēr – ne jau ar tādām izpausmēm… Un darbu meklēt viņš arī nesteidzas. Tā vietā labāk nodarbojas ar citu kaimiņu apmelošanu, šantažēšanu un intrigu vīšanu, iedzeršanu un savas sievas iekaustīšanu. Tam laika pietika atliku likām… Par laimi, mums ir Kiriakos, kurš reizēm spēj atspēkot Ramila izdomājumus, un tieši tāpēc viņi viens otru necieš. Viņu dēļ kaimiņu dzīves nesaskaņas ir kļuvušas par neatņemamām manas dzīves sastāvdaļām…
Kaimiņus gan izvēlēties nav iespējams arī Latvijā, bet te, Kiprā, viņi nereti gadās krietni temperamentīgāki, ar atšķirīgu mentalitāti un dramatiskām rakstura izpausmēm.
2009.gada 17.aprīlis
Jā, es vēl neuzrakstīju par kaimiņu Danielu. Bet tikai šodien uzzināju, ka viņam ir gandrīz 40 gadi, lai gan – es nedotu vairāk par 30. Neliela auguma, platiem pleciem un slaiku torsu, kalsnu seju un brūnām acīm, gariem gaišiem matiem, kustīgs, ar savu ģērbšanās stiliņu – ne vienai vien sievietei viņš varētu šķist interesants.
Uzreiz redzams, ka Daniels ir vieglas peļņas cienītājs – vēl pirms pusgada viņam dzimtenē piederējis bārs ar spēļu automātiem, un ilgus gadus tas bijis ienesīgs rūpals. Tad sākusies ekonomiskā krīze, kas nopietni iespaidojusi arī viņa biznesu. Pēdējā brīdī visu pārdevis, Daniels ieradies Kiprā pēc “lielā naudas žūkšņa”. Taujāts par to, kā tad viņš to domā nopelnīt, Daniels tikai atsmej: “Apprecēšu bagātu francūzieti un dzīvošu Parīzē!” Pagaidām viņš strādā celtniecībā, bet, kā pats apgalvo, – tas ir pagaidu variants. Būs, būs lielais laimests!
Pāris vakaros pēc ievākšanās mājā viņš paspēja iepazīties ar visiem tās sešu dzīvokļu iemītniekiem. Un ne tikai iepazīties, arī iepatikties. Psihologs viņš patiešām labs – gandrīz vai acumirklī katram atrod “kņopīti”, kuru vajag piespiest. Pie vieniem aiziet ar kortelīti, pie citiem ar saldumiem vai ziediem. Sākumā.
Arī man neradās iemesls viņam neuzticēties, tāpēc kopējā balkona durvis joprojām neslēdzu. Kiprā nav pieņemts zagt, un vietējie ļoti uzticas viens otram. Citāda attieksme gan ir sagaidāma no iebraucējiem, kuri ilgstoši neatrod darbu… Un tomēr – mājās, kurās dzīvoju, balkona durvis neslēdz neviens – tāpat ir skaidrs, – bez atļaujas pa tām neviens neienāks, priekš tam ir ārdurvis. Arī par Danielu biju droša – tāpat skaidrs, ka nekā viņu interesējoša man nav, tas ir – alkohola, naudas, dārglietu, ko pārdot… Un tomēr…
Kādu vakaru pamanīju, ka balkona durvis atstātas pusvirus, lai gan skaidri atceros – no rīta tās pilnīgi aizvēru. Veikusi istabā ātru inventarizāciju, neko iztrūkstošu neatklāju.
Līdzīgi tas notika arī nākamajā vakarā, un vienīgā pazudusī lieta bija desas līkuma pusīte no ledusskapja. Tad arī atcerējos, ka iepriekšējā vakarā neatradu pāris tomātus, kuri vēl nebija apēsti.
No rīta iepirkusies pārtikas veikalā, tad tīkliņu ar pirkumiem uzskatāmi nodemonstrējusi pagalmā, ķēros pie slazda sagatavošanas istabā: gar balkona durvju apakšu novilku diegu un izbārstīju plānu miltu kārtiņu.
Nu varēju arī doties pastaigā, atstājot nelūgtajam viesim iespēju darboties. Pārāk tālu gan neaizbraucu, tikai līdz pagriezienam, kur iekārtojos novērošanas postenī.
Ilgi gaidīt nenācās – pēc īsa brīža manīju, kā no savas istabas izslīdēja Daniels un – pazuda mana dzīvokļa durvīs. Ahā!
Tā kā attālums no slēpņa līdz mājām niecīgs, pēc minūtes jau izkāpu no mašīnas. Tieši tajā pašā mirklī no manas istabas izskrēja arī Daniels – esot mani meklējis, steidzami vajagot zāles sirds vājumam – viņa viešņai esot kļuvis slikti…
Jā, nu viešņu viņam netrūka – kā biju pamanījusi, tās piebrauca vai katru vakaru cita. Viena salātzaļā “Nissan”, cita rozā “Porche” vai sarkanā “Lamborgini”, baltā kabrioletā un melnā “Toyota”… Cik nu manīju, neviena no viņām nebija jaunāka par gadiem piecdesmit. “Laikam jau bagātas francūzietes nemēdz būt jaunākas…” pasmīnēju pie sevis.
Šoreiz Danielam nācās atteikt, jo sirdszāļu man mājās nebija. Un pavisam striktā tonī piekodināju neizlocīties, nemelot un neņemt produktus no mana vai kāda cita ledusskapja – tas var beigties daudz sliktāk, nekā šoreiz.
No tās dienas manā istabā viņš vairs nav bijis. Varbūt tāpēc, ka nu es sāku slēgt balkona durvis.
Pa vakariem pagalmā joprojām reizēm piestāj dārgas automašīnas, lai gan pēdējā laikā pie Daniela arvien biežāk pulcējas celtniecības brigādes puiši – lai piedzertos līdz nemaņai.
Mājas saimniekam ieminējos, ka meklēšu dzīvesvietu citur – šādi apstākļi mani neapmierina. Viņš solījās situāciju kontrolēt. Mani kā apzinīgu īrnieci viņš nevēloties zaudēt.
2009.g.15.augusts
Nu jau piecus mēnešus esmu atpūtusies kā bezdarbniece, saņemdama solīdu pabalstu un meklēdama labu darba vietu. Izrādās, iespēju ir krietni mazāk kā pirms gada šajā pašā laikā – pēc ievērojamā darba vietu samazinājuma gada sākumā, piedāvājums ir niecīgs. Jeb varbūt es vēlos par daudz? Ar savu pieredzi nu jau vērtēju ne tikai algu, bet arī saimniekus, kolēģus, telpu tīrību, klientus un ģeogrāfisko stāvokli.
Galu galā mana izvēle apstājas pie īru kroga, kura īpašnieki – kiprietis Aris un moldāviete Ludmila. Man viņi iepatīkas jau no pirmā acumirkļa – saprotamies abpusēji. Īru krogs ir viņu ģimenes uzņēmums, un redzams, ka tā labklājība rūp abiem. Aris un Ļuda tur raujas slapjām mugurām. Bez viņiem krogā sastapu arī jaunu anglieti Lisu. Lai arī meitene šķiet laiska un slinka, īsā saruna ar viņu nav nepatīkama.
Pēc iekārtojuma šis īru krogs izskatās kā neliela, zem nojumes ierīkota kafejnīca, ar mīkstiem krēsliem, pulētiem koka galdiem, solīdu un labi aprīkotu bāra leti, ar septiņiem lieliem televizoriem futbola cienītājiem. Sākumā īsti nesaprotu, kas futbola skatīšanos krogos padara tik saistošu – te apmeklētāji klaigā, te no sajūsmas veļas zem galdiem, te – ķeras viens otram ap kaklu un slauka asaras. Izrādās – īstais iemesls ir totalizators. Tieši šī aizraušanās pulcē pie ekrāniem ne tikai vīriešus, bet veselas ģimenes, un veiksmēm un neveiksmēm azartiski līdzi dzīvo pat mazi bērni. Likmes, protams, ir visdažādākās – sākot no 5 EU līdz pat 500 EU. Grūtākais ir prognozēt spēļu iznākumus. Ir labi jāpārzina komandu vārtu statistika, lai veiksmīgi uzminēt triju, četru vai piecu spēļu rezultātus. Kā dzirdu un redzu, dažiem veicas – vinnētās summas ir no 10 līdz pat 1000 EU. Protams, neiztiek arī bez sāpīgām neveiksmēm, jo azartiskiem spēlētājiem zaudētās summas nav mazās…
Paredzu, ka ilgāku laiku apkalpojot futbola fanus un sekojot komandu gaitām, arī es drīz vien kļūšu kaislīga futbola fane. Diezgan grūti šajā vidē ir norobežoties no tās spēcīgās aizraušanās, kas te mutuļo pārpārēm.
Manos pienākumos šoreiz ietilpst viss, ko līdzšinējā oficiantes praksē esmu apguvusi – telpas, galdiņu sakopšana un sakārtošana, pasūtījumu pieņemšana un pasniegšana, darbs bārā un reizēm arī virtuvē. Īsi sakot – raujos no sirds. Algu gan arī saņemu regulāri un tieši tādu, kāda bija solīta.
2009.g. 30.jūlijs
Šodien vietējā avīzē izlasīju stāstu par kādu trīsdesmitgadīgu tūristi no Krievijas, kura šo braucienu uz Kipru laikam gan atcerēsies līdz mūža galam. Atbraukusi paciemoties pie draudzenes, viņa kļuvusi par nolaupītāju gūstekni. Tā kā viss tracis noticis naudas dēļ, domāju – gan jau šis noziegums ticis izplānots iepriekš.
Augusta vidū Jeļena atbraukusi ciemos pie draudzenes Natālijas, kura jau labu laiku dzīvo Limasolā. Sestdien vakarā „draudzene” negaidot aizslēgusi dzīvokļa durvis un sākusi „apstrādāt” Jeļenu – vispirms ar vārdiem, tad ar dūrēm un spērieniem. Iemesls šim uzbrukumam – nauda. Jeļena paspējusi tikt pie tālruņa un piezvanīt brālim uz Krieviju, taču Natālija izrāvusi telefonu no rokām un izmetusi pa logu. Tad sagrābusi Jeļenu aiz matiem un izvilkusi uz ielas, kur viņu gaidījusi mašīna.
BMW sēdējuši divi jauni vīrieši, kas palīdzējuši Jeļenu ievilkt mašīnā un pēc tam izveduši no pilsētas. Apstājušies tukšā pludmalē un pieprasījuši no gūsteknes paprāvu naudas summu. Nobijusies no fiziskiem draudiem, Jeļena šķīrusies no 3000 EU. Tomēr, saņēmuši summu, noziedznieki pat nedomājuši atbrīvot sievieti.
Vladimirs aizvedis Jeļenu atpakaļ uz Limasolu, kur ieslēdzis savā dzīvoklī. Sievietei izdevies izbēgt vien tad, kad noziedznieks atstājis mājas. Dienu vēlāk visi trīs „draugi” jau bijuši aizturēti.
Labi, ka tā. Ka šis nav no tiem stāstiem, kur cilvēks pazūd bez pēdām. Arī tādu Kiprā nav mazums. Te pietiek kalnu, aizu, neapdzīvotu vietu, jūras…
Šajā stāstā mani vairāk pārsteidz tas, ka noziegumu izplānojusi …draudzene. Jeb varbūt tomēr tikai paziņa, kas naivo Jeļenu (ar biezu naudas maku) atvilinājusi uz teiksmaino paradīzi – Kipru?
Pēkšņi saprotu, ka dzīvoju „dziļos laukos”, kur vietējie iedzīvotāji vēl neapjauš, kas ir zagļi – joprojām netiek slēgtas māju, dzīvokļu, kiosku un mašīnu durvis. Tas gan attiecas uz Pafosas viesstrādnieku kvartāliem. Augšas Pafosā, kur nams blakus namam un cilvēki apgrozās daudz vairāk, piesardzība noteikti ir lielāka. Arī mani izmācīja dzīve – Daniels, kurš nāca pie mana ledusskapja kā pie savējā.
2009.g.4.augusts
Labi, ka mani joprojām gaida golfa klubā Secret Valley – tur sevi esmu pierādījusi, un darba tur netrūkst arī darba dienās. Labi, ka britiem vēl turas nauda, un viņi lielu daļu sava brīvā laika pavada dzenājot golfa bumbiņu. Man tas šķiet garlaicīgi un apnicīgi, bet viņu sejās redzams spirgts prieks. Varbūt tieši ar šādu sporta veidu jānodarbojas, lai iemācītos izslavēto angļu mieru?
Oficiante lietuviete Toma man tikpat kā draudzene. Viņa neklātienē mācās augstskolā, un pagaidām sesijas kārto internetā. Gala eksāmeni gan būšot jākārto klātienē, tā kā pāris mēnešus man viņa būs jāizvieto pilnībā. Jau gaidu šo laiku – te man patīk strādāt. Varētu tikai vēlēties, lai šeit būtu mans pamatdarbs. Tādas cerības ir, un pie tām es sildos.
Secret Valley saimnieks gan raizējas par krīzes sekām, un konkrētu piedāvājumu viņš man neizsaka, tāpēc joprojām peldu pa straumi ar katru kāju uz sava kuģa – viena uz kuģa „golfa klubs”, otra – „īru krogs”. Pagaidām sūce nedraud.
2009.g.6.septembris
Kārtējo reizi jūtos apmuļķota! Kāpēc? Jo atkal raujos par diviem!
Angliete Lisa kārtējo reizi atļāvās neierasties darbā. Un šoreiz viņas nekaunība sasniedza kalngalu – koleģiālas un cilvēciskas sarunas vietā viņa saimniekam atsūtīja īsziņu: „Vairs uz darbu nenākšu! Bay!”
Re, cik vienkārši! Ar īsziņu! Bez stresiem un pašpārmetumiem! Nu, reti godīgi! Un neviens neko nevar padarīt!
Un kas nomainīs mani? Vai man tagad nāksies strādāt visu diennakti? Nu zālē pie apmeklētājiem esmu palikusi viena!
Pēc pusstundas nejauši dzirdēju Arisa un Ļudas sarunu, ka sezonas beigās vēl vienu darbinieku pieņemt darbā neesot izdevīgi. Gan jau Laura tikšot galā – viņa ir stipra un viņai labi padodas. Tiesa, desmit stundu vietā viņai, t.i. man, nu gan nākšoties strādāt divpadsmit – četrpadsmit, un brīvdienas laikam arī nesanākšot…
To dzirdot, gribējās uzsprāgt! Atkal izmantos manu pacietību, izturību, centību un pašaizliedzību! Atkal man jājūtas muļķei!
Bet – ko gan es tur varu izmanīt? Pateikt, ka nestrādāšu ilgāk? Tāpat jau skaidrs – nepatīk, vari iet prom! Bet tagad, tūrisma sezonai tuvojoties beigām, darba piedāvājumu vēl mazāk… Arī Kiprā arvien biežāk dzirdu – jāturas pie tā darba, kas ir. Jautājums tikai – par kādu cenu??
Šodien pēc grafika man pienācās trīs brīvas stundas pēcpusdienā no 18oo- 21oo, un pēc tam vēl piecas stundas strādājamas nakts maiņā.
Ceturksni pirms 18oo no bāra pazuda Aris, un tikpat pēkšņi no virtuves bija izgaisusi Ļuda. Bet tieši 18oo sākās kārtējā futbola spēle… Krogs acumirklī piepildījās ar apmeklētājiem, kuri steidzīgi vēlējās pieturēties pie alus kausiem, sulas un dzērienu glāzēm. Kādam sagribējās uzkodām popkornu, kādam grauzdētus riekstiņus, vēl kādam sālītas ķirbju sēkliņas un pistācijas. Un es atkal viena! Tā gan man vairs nav sveša lieta… Un nav neviena, ar ko runāt par darba grafiku, par maniem plāniem un tiesībām. Kādām tiesībām? Līdz ko sūdzēsies, tā varēsi staigāt.
Kaut kur prātā skan mammas teiktais: „Tu nu gan tur raujies kā pa savu personīgo krogu…” Jā, laikam jau atkal esmu pārcentusies…
Interesanti, ja tas būtu MANS krogs, kā es rīkotos? Visticamāk, arī rēķinātu un kalkulētu, kas un kā izdevīgāk. Runātos ar padotajiem un lūgtu pastrādāt ilgāk. Tieši tāpat kā Ļuda. Un varbūt arī man paveiktos un pie manis strādātu kāda tikpat uzticama jauniete, kā es, kas nespētu atteikt un – uzupurētos… Bet – varbūt tas notiktu pavisam savādāk…
Jā, pati vien vainīga, ka tad, kad nācās izdarīt izvēli, izlēmu strādāt šeit. Diemžēl, ir lietas, kuras nevar paredzēt.
Viens tāpat ir skaidrs – astoņas stundas šeit Kiprā nestrādā neviens. Ir ierēdņi, kas strādā mazāk, un ir tādi, kas strādā daudz vairāk. Pirmie strādā valsts iestādēs, un tie pārsvarā ir vīrieši – ar ievērojami lielākām algām kā privātajā sektorā. Apkalpojošā sfērā strādā iebraucēji, un vairumā gadījumos par minimālajām algām. Kiprietes dzīvo mājās – viņām ir cita misija – audzināt bērnus.
2009.g. 8.septembris
Ja Latvijā zināma tendence vecākiem vīriešiem precēt uz pusi jaunākas sievietes, tad Kiprā nereti notiek arī otrādi. Domāju, ka vairumā gadījumu iemesli ir tie paši prozaiskie, kas Latvijā – patiesa „mīlestība” – uz naudu.
Jeļena man šodien izstāstīja savdabīgu stāstu par kādu kiprieti Olgu. Olgai ir 47 gadi, viņai ir trīs bērni, sava māja un arī nauda kontā.
Pēc pašas Olgas stāstītā, viņa pirms pāris mēnešiem iepazinusies ar trīsdesmitgadnieku Igoru. Pēc mēnesi ilgas pazīšanās jaunais vīrieti viņu bildinājis, un abi sākuši kalt nākotnes plānus. Reizēm Igors saņēmis dažādus zvanus, bet, attaisnojis tos ar sarežģījumiem darbā ministrijā, steidzīgi aizbraucis. Juzdamās pārliecināta par līgavaini, Olga viņam noticējusi.
Vēl pēc kāda laiciņa „nākamajam vīram” radušās finansiālas problēmas un viņš piedāvājis savai „vairāk pieredzējušai” (tomēr 17 gadus vecākajai) nākamajai sievai atvērt kopīgu bankas kontu. Olga, cenšoties palīdzēt mīļotajam, ieķīlājusi savu māju, lai kopīgajā kontā ieskaitītu 60 tūkstošus eiro.
Pēc pāris nedēļām „mīļotais” izgaisis no zemes virsas, paķerot sev līdzi no kopējā konta 54 tūkstošus eiro. Olga, protams, griezusies policijā, un tur izrādījies, ka viņi jau ir pazīstami ar profesionālo meli Igoru. Pirms dažiem gadiem viņš jau ticis iesēdināts aiz restēm par krāpniecību. Būdams cietumā, viņš administrācijai paziņojis, ka ieslodzītie gatavo bēgšanu. Momentā tika izsludināta trauksme, tomēr drīz noskaidrojās, ka tā ir tikai Igora fantāzija. Kādu laiku vēlāk viņš apgalvojis, ka ar speciālas kodu sistēmas palīdzību tiek gatavots atentāts cietuma direktoram. Abas šīs reizes administrācijai nācies attiecīgi reaģēt.
Pēc Olgas teiktā, iznākot brīvībā, vīrietis atkal pielietojis savu fantazētāja talantu, un apkrāpis viņu.
Igors ātri vien ticis aizturēts, bet – tikai uz piecām diennaktīm, jo lieta pieņēmusi pavisam citu virzienu… Piekrāptā līgava ieradusies policijas iecirknī, lai paziņotu, ka apmelojusi Igoru. Tādā veidā viņa gribējusi atriebties par attiecību pārtraukšanu…
Igors iznācis brīvībā, bet Olga par nepatiesu liecību sniegšanu un apmelošanu aizturēta. Drīzumā būšot tiesa, kurā pamestā līgava būšot apsūdzētā, bet apmelotais „vīrs”- apsūdzētājs.
Tā, lūk!
Bet latviešu puisis Guntis patiešām iekritis kādas kiprietes veiksmīgi izliktajos „mīlas valgos”. Ieradies Kiprā un aptvēris, ka darbs celtniecībā viņam ir par smagu, puisis izšķīries par darbu kādā picērijā. Sākumā arī šis darbs viņam šķitis par grūtu – karstajā vasaras tveicē izturēt virtuves svelmi ne katram ir pa spēkam. Picērijas īpašniece, izblīdusi, korpulenta četrdesmitgadīga kipriete, piedāvājusi puisim palīdzību – vieglāku darbu mājās, ko Guntis arī labprāt pieņēmis. Alga esot apsolīta pieklājīga. Tiesa, viņa piemirsa uzrakstīt līgumu, kurā viens no punktiem būtu bijis – mīlas prieki nakts stundās… Grūti iedomāties augumā sīko puisi blakus šai.. miesas būvei. Esmu pārliecināta, ka Guntim šī nebija viegla izvēle.
Labu laiku puisi neesmu redzējusi – pēdējā laikā viņš no citiem latviešiem izvairās, tāpēc viņa stāstu sīkumos nezinu. Pirms pusgada kad tikāmies, viņš neizskatījās laimīgs – saimniece gribot salaulāties, jo gaidot viņa bērnu… Tagad viņš noteikti jau ir tētis.
Šiem vārdiem piestāv lepni izslieta mugura un plats smaids sejā, bet uz Gunta pleciem es redzēju – nepanesami smagu nastu. Viņa skatiens šķita apdzisis, lai gan pavasaris dabā tobrīd mudināja uz priecīgu ziedēšanu…
2009.gada 15.septembris
Kopā ar mammu sēžam uz balkona. Fantastiska sajūta! Tagad zinu, kā man visvairāk Kiprā pietrūkst – īstā cilvēka blakus. Manējā. Tāda, kurš saprot, un kuru viegli saprast. Četrus gadus šeit burzoties ir iepazīti tik daudzi atšķirīgi cilvēki, un reti kuru no viņiem ir viegli pieņemt un saprast tā uzreiz. Par laimi, ar dažiem attiecības iztur laika pārbaudi jau gadu garumā, un man nenākas justies vienai.
Arī šeit man ir latviešu draudzene, ar kuru regulāri satiekos, un esmu pateicīga dzīvei, ka viņa ir šeit. Tā vismaz nezūd katrā mītošais latviskums, lai gan – ja regulāri sazinās ar mājām, ja lasa latviešu žurnālus un grāmatas, klausās latviešu mūziku un dzied latviešu dziesmas, domā un raksta latviski, – tas nevar notikt.
Šoreiz mamma nejautā, vai nevēlos doties mājup, jo abas zinām – pašlaik Latvija negaida atgriežamies savējos… Gluži otrādi – jau dzirdēju, ka mazajam latviešu pulciņam Pafosā piepulcēšoties vēl pāris jaunieši. Un ne tikai – vietējā avīzē lasīju sludinājumus – „Meklējam kompanjoni, slimnieka kopēju pensionārei, – latvieti, ap 50 gadiem..”, „Meklējam aukli 4 gadīgam bērnam,- latvieti, 30-50 gadus vecu..” Tātad – ne tikai uz Īriju, arī uz Kipru ir pārcēlušās veselas ģimenes, kuras vēl cenšas saglabāt savu mentalitāti. Skumji…
Tajā pašā laikā Latvijā tiek rakstīti jauni Eiropas projekti, kas rumāņiem, bulgāriem, turkiem, ķīniešiem un afrikāņiem nodrošinās darbu Latvijā – tā vietā, lai ar šiem pašiem Eiropas projektiem radītu un garantētu darbu tiem, kas aizbraukuši un – labprāt atgrieztos. Ja vien Latvijā būtu darbs specialitātē, un par algu, no kuras pietiek dzīvošanai, nevis nožēlojamai eksistencei.
Domājot šādas domas, reizēm jūtos kā nocirsts koks, kuram saknes palikušas Latvijā. Tās gaida atnākam pavasari, lai izdzītu jaunus asnus…
Bet pagaidām – tāpat kā pirms gada, abas ar mammu, sāns pie sāna, sēžam uz balkona un lūkojamies uz Polārzvaigzni – kaut kur tajā virzienā ir mājas…
