Džuljeta Lizinska jau 18 gadus ir laimīgi precējusies ar savu Juri un tieši tikpat ilgi sevi sauc par pilntiesīgu lizumnieti, un tikpat ilgi viņa strādā vienā un tajā pašā darbavietā – slauc gotiņas fermā. Reiz, aptuveni pirms 10 gadiem, viņa jau bija piekritusi vārdadienas intervijai ar „Dzirksteli”. Pa šo laiku dzīve ir ritējusi savu gaitu un bijusi laimīga.
„Ir labs vīrs pie sāniem, ir labi bērni izaudzināti! Ko vēl vairāk vajag? Atnāc mājās, jo zini, ka tur vienmēr kāds tevi gaida,” saka viņa. Bērni esot izauguši jau lieli – meita Elīna turpina izglītoties Ogrē, dēls Modris šogad tepat beigs mācības 9.klasē.
Tā sanācis, ka Džuljeta visu mūžu strādā lauku darbus. Viņa strādā SIA „Brīvzemnieki”. Viņas pārziņā esot vairāk nekā 200 „meiteņu”, nevienu no tām fermā vārdā nesauc, bet Džuljeta atšķir viņas citu no citas, pakasa starp ragiem un pasaka mīļu vārdu. Gotiņas atbild, nolaizot slaucējai rokas ar slapju mēli. Džuljeta prāto, ka ar dzīvām radībām darbs ir daudz patīkamāks nekā, piemēram, pie darbgalda. Dzīvnieki viņai visu mūžu ir mīļi. Arī mājās pa kājām pinas trīs kaķi un suņuks, ienesot ģimenē omulību un piemīlību.
Džuljeta zina, kāds ir Viljama Šekspīra Džuljetas mīlestības stāsts ar skumjām beigām. Viņas pašas stāsts arī ir par mīlestību – ar skumju sākumu un laimīgu turpinājumu. Vārdu un dzīvību meitai pirms 36 gadiem devusi mammīte Aija Gulbenē. Ar to arī abu saikne beigusies. Džuljeta mammu nekad nav satikusi, vien senāk saņēmusi un lasījusi viņas vēstules, pēdējās bija sūtītas no Kazahstānas, bet tagad tās sen vairs nav pienākušas. Par savu tēti viņa neko nezina. Džuljeta nojauš, ka ir radusies no skaista mīlas stāsta ar nelaimīgām beigām, ja jau viņai dots tāds vārds. Meitenes bērnība ir pagājusi bērnunamā Talsu pusē un vēlāk internātā Aglonā, kur bazilikā Džuljeta nokristīta. Par ticību un Dievu klusībā viņa kopš tā brīža vienmēr ir piedomājusi, taču ceļš uz baznīcu vedis reti. Tomēr laikam gan Dievmāte ir ņēmusi meiteni savā aizsardzībā. To Džuljeta atzīst, jo uzskata, ka kopš mācību laika Aglonā viņas turpmākā personiskā dzīve ir veidojusies ļoti laimīgi. Kad viņa mācījās 7.klasē, rūpes par Džuljetu uzņēmās audžumāte – mammas māsa Velta Lizumā.
Džuljeta saka, ka nekad nav pārdzīvojusi par savu sarežģīto bērnību. Džuljeta saka, ka ir stipra rakstura sieviete. Pēc horoskopa viņa ir Mežāzis, savukārt dzīvesbiedrs dzimis Svaru zīmē. Viņš nolīdzsvaro abus uz mīlestības viļņa. Abiem ir viens kopīgs vēl nepiepildīts sapnis – gribētos reiz pašiem savu māju. Džuljeta atzīst, ka laikam gan cerētais par sapni bez piepildījuma vien paliks. Nav jau slikta dzīvošana arī darbavietas piešķirtajā dzīvoklī, bet savas mājas ir savas. „Sapņoju reizēm, ka gūstu laimestu… Tad gan es celtu māju!” saka Džuljeta.
