Grāmatas “Letes” autore Agnese Neija: “Viss vēl ir notverams un iemūžināms.”
Visticamāk, nākamgad dienasgaismu ieraudzīs grāmata “Letes”, kuras autore ir rīdziniece Agnese Neija, kādreizējās Gulbenes rajona zvērsaimniecība “Letes” ilggadējās direktores Zaigas Vīksnes mazmeita.
“No bērnības man līdzi ir nākusi doma, ka Letēs esmu redzējusi kaut ko vērtīgu. 10 gadus mana vecmamma bija zvērsaimniecības direktore. Es dzīvoju Rīgā, bet vasaras bērnībā pavadīju Letēs. Pieslēdzās profesionālais skatījums, un ieliku kādā “Facebook” grupā ziņu par Letēm – mazu padomju okupācijas laika zvērsaimniecību Latvijā, kur savulaik strādāja par direktori mana vecmamma. Ziņa piedzīvoja daudzus skatījumus. No tās izauga vesels pētniecības projekts, kuru, man pašai par pārsteigumu, atbalstīja Vidzemes plānošanas reģions,” smaida Agnese.
Daudziem Letes ir visa viņu dzīve
Agnese stāsta, ka kādreizējā Gulbenes rajona zvērsaimniecība Letēs dibināta pēc Otrā pasaules kara un uzcelta gandrīz tukšā vietā. Tā ir viena no tādām apdzīvotām vietām Latvijā, kas attīstījusies tikai padomju okupācijas varas īstenotās kolektivizācijas rezultātā. Un likumsakarīgi, ka tā izzūd līdztekus tam, kā izzūd šīs kolektivizācijas atstātais mantojums. Tomēr savas pastāvēšanas laikā tā kļuvusi par cilvēkiem nozīmīgu vietu – tur ir strādāts, dzīvots, mīlēts, audzināti bērni. Daudziem Letes ir visa viņu dzīve, kāda tās daļa vai viņu bērnība.
“Ir īstais brīdis pētīt Letes – ciemats iznīkst, ēkas sabrūk, cilvēki aizbrauc, bet ir vēl daudz bijušo un esošo Letu iedzīvotāju, kas joprojām izjūt spēcīgu saikni ar šo vietu. Viss vēl ir notverams un iemūžināms. Tas, ka mēs, kas bijuši saistīti ar Letēm, redzam šo lēno aiziešanu un par to skumstam, iniciēja ideju par apjomīgāku Letu vēstures un kultūras izpēti,” saka Agnese.
Viņa arī uzsver, ka profesionāli ir ļoti grūti skatīties uz padomju periodu, jo neesam gatavi atzīt, ka padomju periodā bija kaut kas labs, rodas mīti. “Līdz ar to domāju, ka tas ir tāds profesionāls izaicinājums – uzrakstīt darbu, kas apvienotu to, kas ir cilvēkiem svarīgs – viņu atmiņas apvienojumā arī vēsturiski pamatotu informāciju,” stāsta Agnese.
Viņai pašai šis pētījums ir vairāk interesants no profesionālā viedokļa, jo Agnese ir vēsturniece un muzeoloģe. “Pētījumā balstos uz materiāliem, kas pieejami Alūksnes zonālajā arhīvā, apkopoju cilvēku atmiņas, fotogrāfijas. Man visvairāk patīk tas, ka dokumentu ir daudz un tie ir precīzi, labi var izsekot pārmaiņām, kas te ir notikušas kopš 1953.gada – kā attīstās ražošana, celtniecība, palielinās iedzīvotāju skaits, pieaug cilvēku izglītības un labklājības līmenis, Letu iedzīvotājiem veidojas savas tradīcijas. Ļoti daudz nianšu, ko es kā bērns, viesojoties Letēs, neredzēju un ko es varu uzzināt šobrīd – tas man šķiet visinteresantākais. Sarežģītākais – tulkot tik daudz no krievu valodas, īpaši ņemot vērā profesionālo žargonu, kas tika izmantots, piemēram, attiecībā uz ražošanas jautājumiem, veterināriju. Letes nav mana dzimtā mājvieta. Mana vecmamma bija zootehniķe. Viņa bija partijā, un, kur partija sūtīja, tur viņa brauca strādāt. Šeit bija viena no viņas daudzajām darbavietām. Letēs esmu bijusi trīs vasaras – 5, 7 un 10 gadu vecumā,” atminas Agnese.
Katrs stāsts ir īpašs
Šobrīd ir uzrakstītas divas trešdaļas no grāmatas. Decembra vidū vajadzētu būt uzrakstītam visam. Pēc tam temps, cik ātri grāmata nokļūs līdz lasītājiem, atkarīgs no tā, cik ātri Agnesei izdosies piesaistīt finansējumu grāmatas izdošanai. Manuskripta izstrādei viņai tika piešķirta radošā stipendija – padziļinātai Letu vēstures, sadzīves kultūras un tradīciju izpētei, atmiņu apkopošanai. Grāmatas tirāža būs 300 eksemplāri.
“Esmu izdevusi grāmatu lielākā tirāžā, un tas nebija veiksmīgi. Grāmata tiek rezervēta un būs par velti cilvēkiem, kas ir piedalījušies šajā projektā, kas ir intervēti, sūtījuši savas bildes. Lai pastāstītu atmiņas, atsaucās daudz cilvēku, saistītu ar Letēm. Vācot materiālus, apkopojot cilvēku atmiņas, jutos aizkustināta, cik šo cilvēku stāsti ir skaisti no topošās grāmatas viedokļa. Katrs stāsts ir emocionāls. Grāmata tiks dāvināta arī Gulbenes novada bibliotēkai un Gulbenes novada vidusskolai. Plānota arī grāmatas prezentācija, iespējams, bijušā bērnudārza telpās Letēs,” stāsta Agnese.
Māsas nopelns – atjaunotā norāde
Savukārt Agneses māsas Edītes nopelns ir atjaunota norāde ar rudu lapsu galā uz ciemu Letes, kas ir šī ciema simbols. “Dzirkstele” jau rakstīja, ka vietējā iedzīvotāja Sarmīte Timošenko, pie kuras notika arī šī “Dzirksteles tikšanās ar Agnesi un Edīti, laikrakstam pastāstīja, ka zvērsaimniecības direktores Zaigas Vīksnes viena no mazmeitām rakstīs par Letēm grāmatu. Savukārt otra, pamanot, ka norāde uz Letēm ir tik bēdīgā stāvoklī, sarūsējusi, nolēma arī dot savu artavu. Viņa sponsorēja šīs norādes atjaunošanu.
“Es nebiju te bijusi kopš 1986.gada. Sakarā ar to, ka Agnese vasarā te intervēja cilvēkus savai grāmatai, atbraucu līdzi. Iebraucot Letēs un ieraugot šo norādi – tā bija bēdīga, sarūsējusi, neizteiksmīga. Tā arī radās ideja par tās atjaunošanu. Agnese nāks ar grāmatu, un mans ieguldījums – norāde. Viss notika ļoti ātri, jo Sarmītes tante palīdzēja. Viņa ātri šeit iekšienē visu noorganizēja, kas varētu palīdzēt to atjaunot. Man bija zināmi meistari no Rīgas, kas varētu atjaunot zīmi, bet tad iedomājos – tāls ceļš,” stāsta Edīte.
Un Sarmīte atrada vietējo meistaru Māri Kļaviņu no Beļavas, kurš piekrita, un tā tapa atjaunotā norāde “Letes”.
Jaunās- pareizās vēstures rakstītāji. 😂
Ņemot vērā katastrofāli zemo dzimstību, diemžēl ,nav grūti aprēķināt ,apmēram kad izzudīs gan latvieši un arī valsts.šādu ciemu ik gadu kļūst vairāk, bēdīgi.
Letes bija lapsu koncentrācijas nometne.
Pēc tam kautkermenus veda uz lizumu vārīt vistām, drausmīga smaka lzplatijas līdz velenai.
Tas gan labi, ka likvidējās dzīvnieku moku fermas.