Jaungulbenietis Jēkabs Upītis makšķerēšanu neuzskata par vaļasprieku, bet par neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu. Dienu, kurā nav bijis iespējams kaut dažas stundas pavadīt pie ezera, dīķa vai upes, lai izmānītu lielāku vai mazāku zivi, Jēkabs uzskata par nelietderīgi pavadītu. Viņa līdz šim lielākais loms ir 11,5 kilogramus smaga līdaka, kas ar spiningu izvilkta Ušura ezerā.
“Bērnību pavadīju Ušura ezera krastā, tāpēc, tiklīdz varēju noturēt makšķerkātu, kopā ar abiem brāļiem – uz ezeru prom. Sākumā makšķerkātu varējām noturēt tikai divatā. Problēmas sākās tad, kad mamma sauca mājās, bet neviens no mums negribēja nest makšķeri,” atceras Jēkabs.
Labāk patīk spiningot
Jēkaba iecienītākās makšķerēšanas vietas ziemā un vasarā ir Ušura ezers, Līgo pagasta dīķi, Dzirnavu dambis. Galvenokārt vasarā tiekot mērots ceļš arī uz Lubānu, kā arī uz Igaunijas upēm, ziemā – uz Peipusa ezeru. Pēc karpām braucot raudzīt uz Nagļu dīķiem. Makšķerēšanas sacensībās būts arī Baltezerā.
“Ezeros zivju vietas mainās, tāpēc nevaru apgalvot, ka makšķerēju tikai vienā un tajā pašā ezera stūrī. Savulaik skaisti asari Ušura ezerā ķērās iepretim dakteres Mudītes Jacevičas mājai, bet nu jau trīs gadus – nekā. Nesaprotu, kāpēc tā, varbūt vainīga zālēm aizaugošā krastmala,” prāto Jēkabs. Makšķernieks atzīst, ka zivju skaits viņam neesot no svara, bet pats makšķerēšanas process. “Ja labi ķeras, zivis atdodu radiniekiem un kaimiņiem. Mazās zivtiņas salaidu tuvējā dīķi, lai puikām būtu, ko makšķerēt, bet viņus jau tas vairs neinteresē. Tikai sēž internetā,” saka Jēkabs. Vasarā viņš labprātāk izvēloties spiningot, nekā makšķerēt. “Dažkārt jau sagrēkoju, jo spiningot dodos pirms atļautā laika. Neko nevaru sev padarīt, vilktin velk uz ezeru,” atzīstas makšķernieks.
Jēkabs ir arī aktīvs makšķerēšanas sacensību dalībnieks, tāpēc mājās sakrājusies prāva diplomu un medaļu kaudze. Viņš sacenties pat ar sporta meistariem makšķerēšanā un jūtas lepns, ka nav palicis zaudētājos. “Viņi ar saviem smalkajiem rīkiem valkā sīkas zivteles, bet es – gaidu kaut ko lielāku. Arī āliņģus viņi pieber pilnus ar zivju barību. Piegāju paraudzīt, kas tur piebērts, saņēmu aizrādījumu, lai netuvojos viņa āliņģim.
Lomu iepriekš neparedz
“Atceros, bija vēss rudens. Ar radinieku aizbraucām uz Emajegi upi Igaunijā makšķerēt. Upe pārplūdusi. Ar garajiem zābakiem aizbridu līdz nelielai saliņai. Radinieks aizgāja krietni tālāk. Kā kungs iekārtojos krēslā, nu tik copēšu. Kā tas gadījās, kā ne, kāja ūdenī aiz kaut kā aizķērās, un es apgāzos ar visu krēslu. Augšā citādāk netiku, kā tikai tad, kad apvēlos uz vēdera. Galva un ķermenis – zem ūdens. Lai gan drēbes izgriezu, tomēr naktī sāka piesalt. Arī mobilo tālruni biju atstājis mājās. Tad varētu piezvanīt radiniekam, lai braucam mājās. Tā arī nosēdēju sasalis un pārsalis visu nakti līdz rītam. Kaut iesnas būtu saķēris! Nekā! Man jau tas ir raksturīgi – katru pavasari un rudeni izpeldos. Vienu reizi iekritu Dzirnavu dambī, labi, ka padeva koku, pats nebūtu izķepurojies. Mēdzu riskēt, ejot uz plāna ledus. Apkārtējie jau saka, pēc manis varot pateikt, ka drīz uz ezeriem un dīķiem būs ledus,” stāsta Jēkabs. Viņš atzīst, ka Igaunijas upēs zivju esot salīdzinoši vairāk nekā Latvijā, lai gan nekad iepriekš nevarot paredzēt, ar kādu lomu varēs lepoties. Dažkārt – maiss ar trekniem un vareniem brekšiem, citkārt – dažas vēdzeles. “Arī brekši tur daudz garšīgāki nekā pie mums, īpaši, kad tos izžāvē. Esmu pārliecinājies, ka, piemēram, Ušura zivis nav tik garšīgas kā citviet ķertās. Pārāk liela dūņu piegarša. Kāpēc tā, nerodu izskaidrojumu, jo ūdens tur tīrs, arī vēži joprojām dzīvo. Ušura breksi es pat par velti neņemtu, ja kāds piedāvātu, tāpēc uz raudām un brekšiem tur nesēdu,” saka Jēkabs.
Laiku iepriekš nezīlē
Jēkabs uzskata, ka makšķerēšana ir ļoti dārgs vaļasprieks. Esot jāņem vērā izdevumi par degvielu, lai aizbrauktu uz kādu tālāku ūdenskrātuvi, jāiegādājas zvejas rīki, makšķernieka ekipējums, kāpuri, barība zivju iebarošanai un cits. “Es jau tā izvēlos visu lētāko, bet arī mormiškas un vizuļi maksā. Savulaik tos gatavoju pats, bet tagad tam esmu atmetis ar roku. Ja kāds vēlas man kaut ko uzdāvināt, tad galva nav jālauza. Viss, kas der makšķerēšanai, der arī man. Esmu palicis uzticīgs vecajai “Ņevas” spolei, jo man tā šķiet pārbaudīta vērtība. Tagad jau visi izvēlas bezinerces spoles. Ja man jāizvēlas, tad priekšroku dodu koka, nevis gumijas laivai,” saka makšķernieks. Jēkabs necenšas pētīt kalendāru, lai iepriekš noskaidrotu, kad ir labākās copes dienas un stundas, kāds ir gaisa spiediens un vēja virziens, jo bieži vien šīs norādes nesakrītot ar realitāti. “Es gadalaikus arī nešķiroju. Ja laiks ir auksts, ņemu līdzi malku, lai sakurtu ugunskuru, bet putuplasta kastē – siltu ūdeni, kur sasildīt nosalušās rokas,” stāsta Jēkabs. Makšķernieks bilst, ka tas gan esot nerakstīts likums: tas, kurš pirmo reizi dodas makšķerēt, vienmēr tiek pie lielākā loma. Jēkabs atzīst, ka tad, kad satiekoties ar domubiedriem, stundām ilgi varot runāt par makšķerēšanu. Neizpaliekot arī vienam otra “pavilkšana uz zoba”. “Man nepatīk makšķernieki, kuri paiet garām – ne labdien, ne sveiki. Es viņus dēvēju par stabiem. Pats gan vienmēr apvaicājos, kā ķeras. Neesmu skaudīgs, ja kādam labāks loms, bet sacensību gars piemīt arī man,” saka Jēkabs.
Tiem, kuri vēl tikai grasās pievērsties šim vaļaspriekam, Jēkabs iesaka apbruņoties ar pacietību.
