(Turpinās no 18.februāra)
2009.gada 15.augusts
Nu jau piecus mēnešus esmu atpūtusies kā bezdarbniece, saņemdama solīdu pabalstu un meklēdama labu darba vietu. Izrādās, iespēju ir krietni mazāk nekā pirms gada šajā pašā laikā – pēc ievērojamā darba vietu samazinājuma gada sākumā piedāvājums ir niecīgs. Vai varbūt es vēlos par daudz? Ar savu pieredzi nu jau vērtēju ne tikai algu, bet arī saimniekus, kolēģus, telpu tīrību, klientus un ģeogrāfisko stāvokli.
Galu galā mana izvēle apstājas pie īru kroga, kura īpašnieki – kiprietis Aris un moldāviete Ludmila. Man viņi iepatīkas jau no pirmā acumirkļa – saprotamies abpusēji. Īru krogs ir viņu ģimenes uzņēmums, un redzams, ka tā labklājība rūp abiem. Aris un Ļuda tur raujas slapjām mugurām. Bez viņiem krogā sastapu arī jaunu anglieti Lisu. Lai arī meitene šķiet laiska un slinka, īsā saruna ar viņu nav nepatīkama.
Pēc iekārtojuma šis īru krogs izskatās kā neliela, zem nojumes ierīkota kafejnīca, ar mīkstiem krēsliem, pulētiem koka galdiem, solīdu un labi aprīkotu bāra leti, ar septiņiem lieliem televizoriem futbola cienītājiem. Sākumā īsti nesaprotu, kas futbola skatīšanos krogos padara tik saistošu – te apmeklētāji klaigā, te no sajūsmas veļas zem galdiem, te – ķeras viens otram ap kaklu un slauka asaras. Izrādās – īstais iemesls ir totalizators. Tieši šī aizraušanās pulcē pie ekrāniem ne tikai vīriešus, bet veselas ģimenes, un veiksmēm un neveiksmēm azartiski līdzi dzīvo pat mazi bērni. Likmes, protams, ir visdažādākās – sākot no 5 līdz pat 500 eiro. Grūtākais ir prognozēt spēļu iznākumus. Ir labi jāpārzina komandu vārtu statistika, lai veiksmīgi uzminēt triju, četru vai piecu spēļu rezultātus. Kā dzirdu un redzu, dažiem veicas – laimētās summas ir no 10 līdz pat 1000 eiro. Protams, neiztiek arī bez sāpīgām neveiksmēm, jo azartiskiem spēlētājiem zaudētās summas nav mazās…
Paredzu, ka, ilgāku laiku apkalpojot futbola fanus un sekojot komandu gaitām, arī es drīz vien kļūšu kaislīga futbola fane. Diezgan grūti šajā vidē ir norobežoties no tās spēcīgās aizraušanās, kas te mutuļo pārpārēm.
Manos pienākumos šoreiz ietilpst viss, ko līdzšinējā oficiantes praksē esmu apguvusi – telpas, galdiņu sakopšana un sakārtošana, pasūtījumu pieņemšana un pasniegšana, darbs bārā un reizēm arī virtuvē. Īsi sakot – raujos no sirds. Algu gan arī saņemu regulāri un tieši tādu, kāda bija solīta.
2009.gada 30.jūlijs
Šodien vietējā avīzē izlasīju stāstu par kādu trīsdesmitgadīgu tūristi no Krievijas, kura šo braucienu uz Kipru laikam gan atcerēsies līdz mūža galam. Atbraukusi paciemoties pie draudzenes, viņa kļuvusi par nolaupītāju gūstekni. Tā kā viss tracis noticis naudas dēļ, domāju – gan jau šis noziegums ticis izplānots iepriekš.
Augusta vidū Jeļena atbraukusi ciemos pie draudzenes Natālijas, kura jau labu laiku dzīvo Limasolā. Sestdien vakarā „draudzene” negaidot aizslēgusi dzīvokļa durvis un sākusi „apstrādāt” Jeļenu – vispirms ar vārdiem, tad ar dūrēm un spērieniem. Iemesls šim uzbrukumam – nauda. Jeļena paspējusi tikt pie tālruņa un piezvanīt brālim uz Krieviju, taču Natālija izrāvusi telefonu no rokām un izmetusi pa logu. Tad sagrābusi Jeļenu aiz matiem un izvilkusi uz ielas, kur viņu gaidījusi mašīna.
“BMW” sēdējuši divi jauni vīrieši, kas palīdzējuši Jeļenu ievilkt mašīnā un pēc tam izveduši no pilsētas. Apstājušies tukšā pludmalē un pieprasījuši no gūsteknes paprāvu naudas summu. Nobijusies no fiziskiem draudiem, Jeļena šķīrusies no 3000 eiro. Tomēr, saņēmuši summu, noziedznieki pat nedomājuši atbrīvot sievieti.
Vladimirs aizvedis Jeļenu atpakaļ uz Limasolu, kur ieslēdzis savā dzīvoklī. Sievietei izdevies izbēgt vien tad, kad noziedznieks atstājis mājas. Dienu vēlāk visi trīs „draugi” jau bijuši aizturēti.
Labi, ka tā. Ka šis nav no tiem stāstiem, kur cilvēks pazūd bez pēdām. Arī tādu Kiprā nav mazums. Te pietiek kalnu, aizu, neapdzīvotu vietu, jūras…
Šajā stāstā mani vairāk pārsteidz tas, ka noziegumu izplānojusi… draudzene. Vai varbūt tomēr tikai paziņa, kas naivo Jeļenu (ar biezu naudas maku) atvilinājusi uz teiksmaino paradīzi – Kipru?
Pēkšņi saprotu, ka dzīvoju „dziļos laukos”, kur vietējie iedzīvotāji vēl neapjauš, kas ir zagļi – joprojām netiek slēgtas māju, dzīvokļu, kiosku un mašīnu durvis. Tas gan attiecas uz Pafosas viesstrādnieku kvartāliem. Augšas Pafosā, kur nams blakus namam un cilvēku apgrozās daudz vairāk, piesardzība noteikti ir lielāka. Arī mani izmācīja dzīve – Daniels, kurš nāca pie mana ledusskapja kā pie savējā.
2009.gada 4.augusts
Labi, ka mani joprojām gaida golfa klubā “Secret Valley” – tur sevi esmu pierādījusi, un darba tur netrūkst arī darbdienās. Labi, ka britiem vēl turas nauda un viņi lielu daļu sava brīvā laika pavada, dzenājot golfa bumbiņu. Man tas šķiet garlaicīgi un apnicīgi, bet viņu sejās redzams spirgts prieks. Varbūt tieši ar šādu sporta veidu jānodarbojas, lai iemācītos izslavēto angļu mieru?
Oficiante lietuviete Toma man tikpat kā draudzene. Viņa neklātienē mācās augstskolā un pagaidām sesijas kārto internetā. Gala eksāmeni gan būšot jākārto klātienē, tā ka pāris mēnešus man viņa būs jāizvieto pilnībā. Jau gaidu šo laiku – te man patīk strādāt. Varētu tikai vēlēties, lai šeit būtu mans pamatdarbs. Tādas cerības ir, un pie tām es sildos.
“Secret Valley” saimnieks gan raizējas par krīzes sekām, un konkrētu piedāvājumu viņš man neizsaka, tāpēc joprojām peldu pa straumi ar katru kāju uz sava kuģa – viena uz kuģa „golfa klubs”, otra – „īru krogs”. Pagaidām sūce nedraud.
2009.gada 6.septembris
Kārtējo reizi jūtos apmuļķota! Kāpēc? Jo atkal raujos par diviem!
Angliete Lisa kārtējo reizi atļāvās neierasties darbā. Un šoreiz viņas nekaunība sasniedza kalngalu – koleģiālas un cilvēciskas sarunas vietā viņa saimniekam atsūtīja īsziņu: “Vairs uz darbu nenākšu! Bay!”
Re, cik vienkārši! Ar īsziņu! Bez stresiem un pašpārmetumiem! Nu, reti godīgi! Un neviens neko nevar padarīt!
Un kas nomainīs mani? Vai man tagad nāksies strādāt visu diennakti? Nu zālē pie apmeklētājiem esmu palikusi viena!
Pēc pusstundas nejauši dzirdēju Arisa un Ļudas sarunu, ka sezonas beigās vēl vienu darbinieku pieņemt darbā neesot izdevīgi. Gan jau Laura tikšot galā – viņa ir stipra un viņai labi padodas. Tiesa, desmit stundu vietā viņai, tas ir, man, nu gan nākšoties strādāt divpadsmit – četrpadsmit un brīvdienas laikam arī nesanākšot…
To dzirdot, gribējās uzsprāgt! Atkal izmantos manu pacietību, izturību, centību un pašaizliedzību! Atkal man jājūtas muļķei!
Bet – ko gan es tur varu izmainīt? Pateikt, ka nestrādāšu ilgāk? Tāpat jau skaidrs – nepatīk, vari iet prom! Bet tagad, tūrisma sezonai tuvojoties beigām, darba piedāvājumu vēl mazāk… Arī Kiprā arvien biežāk dzirdu – jāturas pie tā darba, kas ir. Jautājums tikai – par kādu cenu?
Šodien pēc grafika man pienācās trīs brīvas stundas pēcpusdienā no 18.00 līdz 21.00, un pēc tam vēl piecas stundas strādājamas nakts maiņā.
Ceturksni pirms 18.00 no bāra pazuda Aris un tikpat pēkšņi no virtuves bija izgaisusi Ļuda. Bet tieši 18.00 sākās kārtējā futbola spēle… Krogs acumirklī piepildījās ar apmeklētājiem, kuri steidzīgi vēlējās pieturēties pie alus kausiem, sulas un dzērienu glāzēm. Kādam sagribējās uzkodām popkornu, kādam grauzdētus riekstiņus, vēl kādam sālītas ķirbju sēkliņas un pistācijas. Un es atkal viena! Tā gan man vairs nav sveša lieta… Un nav neviena, ar ko runāt par darba grafiku, par maniem plāniem un tiesībām. Kādām tiesībām? Līdzko sūdzēsies, tā varēsi staigāt.
Kaut kur prātā skan mammas teiktais: „Tu nu gan tur raujies kā pa savu personīgo krogu…” Jā, laikam jau atkal esmu pārcentusies…
Interesanti, ja tas būtu MANS krogs, kā es rīkotos? Visticamāk, arī rēķinātu un kalkulētu, kas un kā izdevīgāk. Runātos ar padotajiem un lūgtu pastrādāt ilgāk. Tieši tāpat kā Ļuda. Un varbūt arī man paveiktos un pie manis strādātu kāda tikpat uzticama jauniete, kā es, kas nespētu atteikt un – uzupurētos… Bet – varbūt tas notiktu pavisam savādāk…
Jā, pati vien vainīga, ka tad, kad nācās izdarīt izvēli, izlēmu strādāt šeit. Diemžēl, ir lietas, kuras nevar paredzēt.
Viens tāpat ir skaidrs – astoņas stundas šeit Kiprā nestrādā neviens. Ir ierēdņi, kas strādā mazāk, un ir tādi, kas strādā daudz vairāk. Pirmie strādā valsts iestādēs, un tie pārsvarā ir vīrieši – ar ievērojami lielākām algām kā privātajā sektorā. Apkalpojošā sfērā strādā iebraucēji, un vairumā gadījumos par minimālajām algām. Kiprietes dzīvo mājās – viņām ir cita misija – audzināt bērnus.
2009.g. 8.septembris
Ja Latvijā zināma tendence vecākiem vīriešiem precēt uz pusi jaunākas sievietes, tad Kiprā nereti notiek arī otrādi. Domāju, ka vairumā gadījumu iemesli ir tie paši prozaiskie, kas Latvijā – patiesa „mīlestība” – uz naudu.
Jeļena man šodien izstāstīja savdabīgu stāstu par kādu kiprieti Olgu. Olgai ir 47 gadi, viņai ir trīs bērni, sava māja un arī nauda kontā.
Pēc pašas Olgas stāstītā, viņa pirms pāris mēnešiem iepazinusies ar trīsdesmitgadnieku Igoru. Pēc mēnesi ilgas pazīšanās jaunais vīrieti viņu bildinājis, un abi sākuši kalt nākotnes plānus. Reizēm Igors saņēmis dažādus zvanus, bet, attaisnojis tos ar sarežģījumiem darbā ministrijā, steidzīgi aizbraucis. Juzdamās pārliecināta par līgavaini, Olga viņam noticējusi.
Vēl pēc kāda laiciņa „nākamajam vīram” radušās finansiālas problēmas un viņš piedāvājis savai „vairāk pieredzējušai” (tomēr 17 gadus vecākajai) nākamajai sievai atvērt kopīgu bankas kontu. Olga, cenšoties palīdzēt mīļotajam, ieķīlājusi savu māju, lai kopīgajā kontā ieskaitītu 60 tūkstošus eiro.
Pēc pāris nedēļām „mīļotais” izgaisis no zemes virsas, paķerot sev līdzi no kopējā konta 54 tūkstošus eiro. Olga, protams, griezusies policijā, un tur izrādījies, ka viņi jau ir pazīstami ar profesionālo meli Igoru. Pirms dažiem gadiem viņš jau ticis iesēdināts aiz restēm par krāpniecību. Būdams cietumā, viņš administrācijai paziņojis, ka ieslodzītie gatavo bēgšanu. Momentā tika izsludināta trauksme, tomēr drīz noskaidrojās, ka tā ir tikai Igora fantāzija. Kādu laiku vēlāk viņš apgalvojis, ka ar speciālas kodu sistēmas palīdzību tiek gatavots atentāts cietuma direktoram. Abas šīs reizes administrācijai nācies attiecīgi reaģēt.
Pēc Olgas teiktā, iznākot brīvībā, vīrietis atkal pielietojis savu fantazētāja talantu, un apkrāpis viņu.
Igors ātri vien ticis aizturēts, bet – tikai uz piecām diennaktīm, jo lieta pieņēmusi pavisam citu virzienu… Piekrāptā līgava ieradusies policijas iecirknī, lai paziņotu, ka apmelojusi Igoru. Tādā veidā viņa gribējusi atriebties par attiecību pārtraukšanu…
Igors iznācis brīvībā, bet Olga par nepatiesu liecību sniegšanu un apmelošanu aizturēta. Drīzumā būšot tiesa, kurā pamestā līgava būšot apsūdzētā, bet apmelotais „vīrs”- apsūdzētājs.
Tā, lūk!
Bet latviešu puisis Guntis patiešām iekritis kādas kiprietes veiksmīgi izliktajos „mīlas valgos”. Ieradies Kiprā un aptvēris, ka darbs celtniecībā viņam ir par smagu, puisis izšķīries par darbu kādā picērijā. Sākumā arī šis darbs viņam šķitis par grūtu – karstajā vasaras tveicē izturēt virtuves svelmi ne katram ir pa spēkam. Picērijas īpašniece, izblīdusi, korpulenta četrdesmitgadīga kipriete, piedāvājusi puisim palīdzību – vieglāku darbu mājās, ko Guntis arī labprāt pieņēmis. Alga esot apsolīta pieklājīga. Tiesa, viņa piemirsa uzrakstīt līgumu, kurā viens no punktiem būtu bijis – mīlas prieki nakts stundās… Grūti iedomāties augumā sīko puisi blakus šai.. miesas būvei. Esmu pārliecināta, ka Guntim šī nebija viegla izvēle.
Labu laiku puisi neesmu redzējusi – pēdējā laikā viņš no citiem latviešiem izvairās, tāpēc viņa stāstu sīkumos nezinu. Pirms pusgada kad tikāmies, viņš neizskatījās laimīgs – saimniece gribot salaulāties, jo gaidot viņa bērnu… Tagad viņš noteikti jau ir tētis.
Šiem vārdiem piestāv lepni izslieta mugura un plats smaids sejā, bet uz Gunta pleciem es redzēju – nepanesami smagu nastu. Viņa skatiens šķita apdzisis, lai gan pavasaris dabā tobrīd mudināja uz priecīgu ziedēšanu…
2009.gada 15.septembris
Kopā ar mammu sēžam uz balkona. Fantastiska sajūta! Tagad zinu, kā man visvairāk Kiprā pietrūkst – īstā cilvēka blakus. Manējā. Tāda, kurš saprot, un kuru viegli saprast. Četrus gadus šeit burzoties ir iepazīti tik daudzi atšķirīgi cilvēki, un reti kuru no viņiem ir viegli pieņemt un saprast tā uzreiz. Par laimi, ar dažiem attiecības iztur laika pārbaudi jau gadu garumā, un man nenākas justies vienai.
Arī šeit man ir latviešu draudzene, ar kuru regulāri satiekos, un esmu pateicīga dzīvei, ka viņa ir šeit. Tā vismaz nezūd katrā mītošais latviskums, lai gan – ja regulāri sazinās ar mājām, ja lasa latviešu žurnālus un grāmatas, klausās latviešu mūziku un dzied latviešu dziesmas, domā un raksta latviski, – tas nevar notikt.
Šoreiz mamma nejautā, vai nevēlos doties mājup, jo abas zinām – pašlaik Latvija negaida atgriežamies savējos… Gluži otrādi – jau dzirdēju, ka mazajam latviešu pulciņam Pafosā piepulcēšoties vēl pāris jaunieši. Un ne tikai – vietējā avīzē lasīju sludinājumus – „Meklējam kompanjoni, slimnieka kopēju pensionārei, – latvieti, ap 50 gadiem..”, „Meklējam aukli 4 gadīgam bērnam,- latvieti, 30-50 gadus vecu..” Tātad – ne tikai uz Īriju, arī uz Kipru ir pārcēlušās veselas ģimenes, kuras vēl cenšas saglabāt savu mentalitāti. Skumji…
Tajā pašā laikā Latvijā tiek rakstīti jauni Eiropas projekti, kas rumāņiem, bulgāriem, turkiem, ķīniešiem un afrikāņiem nodrošinās darbu Latvijā – tā vietā, lai ar šiem pašiem Eiropas projektiem radītu un garantētu darbu tiem, kas aizbraukuši un – labprāt atgrieztos. Ja vien Latvijā būtu darbs specialitātē, un par algu, no kuras pietiek dzīvošanai, nevis nožēlojamai eksistencei.
Domājot šādas domas, reizēm jūtos kā nocirsts koks, kuram saknes palikušas Latvijā. Tās gaida atnākam pavasari, lai izdzītu jaunus asnus…
Bet pagaidām – tāpat kā pirms gada, abas ar mammu, sāns pie sāna, sēžam uz balkona un lūkojamies uz Polārzvaigzni – kaut kur tajā virzienā ir mājas…
