Atmiņu laiks tāds spilgtāks var būt vecumā. Tas kāpj pāri lādei, paceļot smagnējo vāku – atmiņu laiks – tik bagāts un skaists. Nu, vecumā, skaitot uz pirkstiem nedēļas, mēnešus, gadus – plaukst atmiņu laiks kopā ar ansambli “Sarma”. To veidoja Edgars un Anna Mūrnieki 1994.gada martā. Mani uzrunāja Edgars, kad bija uzrakstījis melodiju manam dzejolim “Latvijai” (1993.gadā publicēts “Dzirkstelē”). “Sarma” izpildīja galvenokārt Edgara radītās dziesmas. To, šķiet, bija vesels pūrs. Patriotiskas, dziļu jūtu pilnas. Pēc Edgara aiziešanas mūžībā Anniņas vadībā ansamblis dzīvoja tālāk, lielisko melodiju vadīts.
Bet tad sakuploja Edgara pēctecības koks – Anniņa un es – abas sākām radīt dziesmu melodijas. Tas bija mūsu zvaigžņu mirklis. Vēl šur tur skan mūsu melodijas…
Varbūt ansamblis aktīvi darbotos vēl šodien, ja nebūtu jāpārcieš milzīgi zaudējumi kolektīvā. Īpaši soprānos. Pēc Edgara aiziešanas mūžībā bija jāzaudē lieliskais soprāns Skaidrīte Krevica, tad vīriem vēl brašais Juris Baraņņikovs. Sekoja Zenta Krustozoliņa, visbeidzot un visssāpīgāk – Dzidras Kalniņas zaudējums soprānos, kuras balss skanējums apbūra klausītājus.
Šodien, uzrunājot Anniņu un sveicot lieliskajā jubilejā, novēlu viņai arī atvērt atmiņu laika smagnējo lādes vāku ar vēl esošajiem “Sarmas” dziedātājiem pārdzīvot vēlreiz to brīnišķo laiku, kāds kopā aizvadīts nu jau 16 gadus.
Daudz prieka, laimes, stipru veselību!
Es eju pie tevis,
Tu panāc soli man pretī,
Lai atmiņu gūzmā
Neapmaldītos.
Es eju pie tevis,
Kā atvērtām rokām svētot
Šo tikšanos mūsu –
Sen gaidīto.
Es eju pie tevis –
Un varbūt pēdējo reizi –
Ar sarkanām rozēm
Un pateicībā.
Es eju pie tevis.
Jel panāc solīti pretī…
Pie taviem vārtiņiem –
Satiksimies.
