(Turpinās no 25.februāra)
(nobeigums)
Kaut kur prātā skan mammas teiktais: „Tu nu gan tur raujies kā pa savu personīgo krogu…” Jā, laikam jau atkal esmu pārcentusies…
Interesanti, ja tas būtu mans krogs, kā es rīkotos? Visticamāk, arī rēķinātu un kalkulētu, kas un kā izdevīgāk. Runātos ar padotajiem un lūgtu pastrādāt ilgāk. Tieši tāpat kā Ļuda. Un varbūt arī man paveiktos un pie manis strādātu kāda tikpat uzticama jauniete kā es, kas nespētu atteikt un – uzupurētos… Bet – varbūt tas notiktu pavisam citādāk…
Jā, pati vien vainīga, ka tad, kad nācās izdarīt izvēli, izlēmu strādāt šeit. Diemžēl ir lietas, kuras nevar paredzēt.
Viens tāpat ir skaidrs – astoņas stundas Kiprā nestrādā neviens. Ir ierēdņi, kas strādā mazāk, un ir tādi, kas strādā daudz vairāk. Pirmie strādā valsts iestādēs, un tie pārsvarā ir vīrieši – ar ievērojami lielākām algām nekā privātajā sektorā. Apkalpojošajā jomā strādā iebraucēji, un vairumā gadījumos par minimālajām algām. Kiprietes dzīvo mājās – viņām ir cita misija – audzināt bērnus.
2009.gada 8.septembris
Ja Latvijā zināma tendence vecākiem vīriešiem precēt uz pusi jaunākas sievietes, tad Kiprā nereti notiek arī otrādi. Domāju, ka vairumā gadījumu iemesli ir tie paši prozaiskie, kas Latvijā – patiesa „mīlestība” – uz naudu.
Jeļena man šodien izstāstīja savdabīgu stāstu par kādu kiprieti Olgu. Olgai ir 47 gadi, viņai ir trīs bērni, sava māja un arī nauda kontā.
Pēc pašas Olgas stāstītā, viņa pirms pāris mēnešiem iepazinusies ar trīsdesmitgadnieku Igoru. Pēc mēnesi ilgas pazīšanās jaunais vīrietis viņu bildinājis un abi sākuši kalt nākotnes plānus. Reizēm Igors saņēmis dažādus zvanus, bet, attaisnojis tos ar sarežģījumiem darbā ministrijā, steidzīgi aizbraucis. Juzdamās pārliecināta par līgavaini, Olga viņam noticējusi.
Vēl pēc kāda laiciņa „nākamajam vīram” radušās finansiālas problēmas un viņš piedāvājis savai “vairāk pieredzējušajai” (tomēr 17 gadus vecākajai) nākamajai sievai atvērt kopīgu bankas kontu. Olga, cenšoties palīdzēt mīļotajam, ieķīlājusi savu māju, lai kopīgajā kontā ieskaitītu 60 tūkstošus eiro.
Pēc pāris nedēļām „mīļotais” izgaisis no zemes virsas, paķerot sev līdzi no kopējā konta 54 tūkstošus eiro. Olga, protams, vērsusies policijā, un tur izrādījies, ka viņi jau ir pazīstami ar profesionālo meli Igoru. Pirms dažiem gadiem viņš jau ticis iesēdināts aiz restēm par krāpniecību. Būdams cietumā, viņš administrācijai paziņojis, ka ieslodzītie gatavo bēgšanu. Momentā tika izsludināta trauksme, tomēr drīz noskaidrojās, ka tā ir tikai Igora fantāzija. Kādu laiku vēlāk viņš apgalvojis, ka ar speciālas kodu sistēmas palīdzību tiek gatavots atentāts cietuma direktoram. Abas šīs reizes administrācijai nācies attiecīgi reaģēt.
Pēc Olgas teiktā, iznākot brīvībā, vīrietis atkal pielietojis savu fantazētāja talantu un apkrāpis viņu.
Igors ātri vien ticis aizturēts, bet – tikai uz piecām diennaktīm, jo lieta pieņēmusi pavisam citu virzienu… Piekrāptā līgava ieradusies policijas iecirknī, lai paziņotu, ka apmelojusi Igoru. Tādā veidā viņa gribējusi atriebties par attiecību pārtraukšanu…
Igors iznācis brīvībā, bet Olga par nepatiesu liecību sniegšanu un apmelošanu aizturēta. Drīzumā būšot tiesa, kurā pamestā līgava būšot apsūdzētā, bet apmelotais “vīrs”- apsūdzētājs.
Tā, lūk!
Bet latviešu puisis Guntis patiešām iekritis kādas kiprietes veiksmīgi izliktajos “mīlas valgos”. Ieradies Kiprā un aptvēris, ka darbs celtniecībā viņam ir par smagu, puisis izšķīries par darbu kādā picērijā. Sākumā arī šis darbs viņam šķitis par grūtu – karstajā vasaras tveicē izturēt virtuves svelmi ne katram ir pa spēkam. Picērijas īpašniece, izblīdusi, korpulenta četrdesmitgadīga kipriete, piedāvājusi puisim palīdzību – vieglāku darbu mājās, ko Guntis arī labprāt pieņēmis. Alga esot apsolīta pieklājīga. Tiesa, viņa piemirsa uzrakstīt līgumu, kurā viens no punktiem būtu bijis – mīlas prieki nakts stundās… Grūti iedomāties augumā sīko puisi blakus šai… miesas būvei. Esmu pārliecināta, ka Guntim šī nebija viegla izvēle.
Labu laiku puisi neesmu redzējusi – pēdējā laikā viņš no citiem latviešiem izvairās, tāpēc viņa stāstu sīkumos nezinu. Pirms pusgada, kad tikāmies, viņš neizskatījās laimīgs – saimniece gribot salaulāties, jo gaidot viņa bērnu… Tagad viņš noteikti jau ir tētis.
Šiem vārdiem piestāv lepni izslieta mugura un plats smaids sejā, bet uz Gunta pleciem es redzēju – nepanesami smagu nastu. Viņa skatiens šķita apdzisis, lai gan pavasaris dabā tobrīd mudināja uz priecīgu ziedēšanu…
2009.gada 15.septembris
Kopā ar mammu sēžam uz balkona. Fantastiska sajūta! Tagad zinu, kā man visvairāk Kiprā pietrūkst – īstā cilvēka blakus. Manējā. Tāda, kurš saprot un kuru viegli saprast. Četrus gadus šeit burzoties, ir iepazīti tik daudzi atšķirīgi cilvēki, un reti kuru no viņiem ir viegli pieņemt un saprast tā uzreiz. Par laimi, ar dažiem attiecības iztur laika pārbaudi jau gadu garumā un man nenākas justies vienai.
Arī šeit man ir latviešu draudzene, ar kuru regulāri satiekos, un esmu pateicīga dzīvei, ka viņa ir šeit. Tā vismaz nezūd katrā mītošais latviskums, lai gan – ja regulāri sazinās ar mājām, ja lasa latviešu žurnālus un grāmatas, klausās latviešu mūziku un dzied latviešu dziesmas, domā un raksta latviski, – tas nevar notikt.
Šoreiz mamma nejautā, vai nevēlos doties mājup, jo abas zinām – pašlaik Latvija negaida atgriežamies savējos… Gluži otrādi – jau dzirdēju, ka mazajam latviešu pulciņam Pafosā piepulcēšoties vēl pāris jaunieši. Un ne tikai – vietējā avīzē lasīju sludinājumus – “Meklējam kompanjoni, slimnieka kopēju pensionārei – latvieti, ap 50 gadiem”, “Meklējam aukli 4 gadīgam bērnam – latvieti, 30 – 50 gadus vecu”. Tātad – ne tikai uz Īriju, arī uz Kipru ir pārcēlušās veselas ģimenes, kuras vēl cenšas saglabāt savu mentalitāti. Skumji…
Tajā pašā laikā Latvijā tiek rakstīti jauni Eiropas projekti, kas rumāņiem, bulgāriem, turkiem, ķīniešiem un afrikāņiem nodrošinās darbu Latvijā – tā vietā, lai ar šiem pašiem Eiropas projektiem radītu un garantētu darbu tiem, kas aizbraukuši un – labprāt atgrieztos. Ja vien Latvijā būtu darbs specialitātē, un par algu, no kuras pietiek dzīvošanai, nevis nožēlojamai eksistencei.
Domājot šādas domas, reizēm jūtos kā nocirsts koks, kuram saknes palikušas Latvijā. Tās gaida atnākam pavasari, lai izdzītu jaunus asnus…
Bet pagaidām – tāpat kā pirms gada abas ar mammu, sāns pie sāna, sēžam uz balkona un lūkojamies uz Polārzvaigzni – kaut kur tajā virzienā ir mājas…
