“Avīzē bija rakstīts, ka 10.februārī dos drēbes Invalīdu biedrības biedriem. Tā es, būdama invalīde ar 45 latu pensiju mēnesī, arī vēlējos saņemt šādu palīdzību. Tā kā neesmu biedrības biedre, mani aizraidīja prom.
Man nav tādas naudas, lai es samaksātu biedru naudu. Uzturu arī nepilngadīgu bērnu. Tajā pašā laikā zinu konkrētu invalīdu biedrības biedri, kas viena samaksā biedru naudu, bet biedrībā pie dalītajām drēbēm tika gan viņa, gan visa ģimene. Viņi četratā sev līdzi aiznesa astoņus maisus ar drēbēm.
Netaisnība!” “Dzirkstelei” raksta kāda Gulbenes novada invalīde, kas vēlējusies palikt anonīma.
Gulbenes Invalīdu biedrības lietvede Biruta Kozlovska “Dzirksteli” informē, ka biedrībā neviens gan neesot raidīts projām. Ja sieviete biedrības vadītājam būtu cilvēciski izskaidrojusi savu dzīves situāciju un lūgusi palīdzību, kaut nav biedrības biedre, viņai nekādā gadījumā nebūtu atteikts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka humānās palīdzības drēbju, ko laipni piedāvāja Vasarsvētku draudze, bijis daudz. Invalīdu biedrības biedri pat nav varējuši visas drēbes savā starpā izdalīt.
“Otrajā un trešajā sūtījuma dalīšanas dienā saviem biedriem ļāvām drēbes ņemt maisiem, tomēr beigās vienalga vēl 14 maisi ar tām palika pāri un tika nodoti Sarkanajam Krustam Gulbenē,” stāsta B.Kozlovska.
Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka Invalīdu biedrība pastāv no biedru naudām. Tie ir 30 santīmi mēnesī no cilvēka.
“Mēs tikai uz biedru naudām vien pastāvam,” saka viņa.
