Septembrī man meita uzdāvināja jauku atvaļinājumu, uzaicinot ciemos uz Kipru.
Tā kā jau divas reizes tur esmu bijusi, klimats, cilvēki un tikumi šoreiz jaunus pārsteigumus neradīja. Un laikam jau tieši tāpēc, ka tik daudz kas ir zināms un ierasts, šoreiz izdevās saskatīt lietas un notikumus, kas citkārt bija paslīdējuši garām nepamanīti, neiepazīti, un – tik atšķirīgi no mūsu ierastās dzīves.
“Mīļi sveicināta!”
Savu ciemošanos Pafosā, protams, iesāku ar iepriekšējos gados iepazīto cilvēku satikšanu, un tā nu pirmās trīs dienas pagāja, ciemojoties dažādās darbavietās un dzīvokļos un – sirsnīgi apskaujoties.
Mēģiniet atcerēties – cik mīļi vai atturīgi jūs sasveicināties ar pazīstamiem cilvēkiem Latvijā…
Ar īpaši mīļajiem un tuvajiem, protams, sarokošanās vietā jūs vieno sirsnīgs apskāviens un bučas. Visai bieži šāds apskāviens pat ieilgst, līdz kāds no jums nemanāmi notrauš no vaiga negribētu asaru vai gādīgi noglauž muguru.
Ar tiem, kas svešāki un satikti ne biežāk kā reizi gadā – visbiežāk atturīgi sarokojamies, pieklājīgi apjautājamies “kā klājas?” un reizēm pat negaidām atbildi, jo tādi nu mēs, latvieši, esam – atturīgi un piesardzīgi.
Pafosā viss notiek citādāk.
Laikam jau tāpēc, ka iepriekš tam netiku sagatavota, jaunā sasveicināšanās maniere mani – samulsināja, jo tā nebūt neizpaudās tikai ar siltu rokasspiedienu vai atturīgu mājienu ar galvu.
Kā pirmās satiku latviešu meitenes, un tāpēc apskaušanos un bučas uz abiem vaigiem uztvēru kā neizsakāmu prieku par katru sastapto tautieti un zināmu māju tuvumu. Tā mani apskāva Iveta bankā, Laura īru krogā, Inese – viesnīcas vestibilā, Aija – autoservisā. Meitenes labi pazinu, tāpēc atsaukties viņu sajūsmai nebija grūti un rokas jau arī pašas sniedzās apskaut plecus sen neredzētām un mīļām paziņām.
Izbrīnu un pārsteigumu radīja Sanitas jauniegūtie draugi, kuri ar mani sasveicinājās ne mazāk sirsnīgi. Viņi tik daudz par mani esot dzirdējuši, ka citādi nemaz nevarot būt! Arī es par viņiem daudz ko biju uzzinājusi no meitas, bet nejutos tik pazīstama, lai izpelnītos vai dāļātu ciešus apskāvienus un bučas uz abiem vaigiem… Jutu, ka mana sajūsma nav tik atvērta un sajūsmas pilna, lai bez iekšēja smaida reaģētu uz šīm jūtu izpausmēm. Tomēr – cenšoties pielāgoties videi, kādā esmu nonākusi, mācījos atmest iekšējās važas.
Nākamā sasveicināšanās tūre jau padevās krietni vieglāk, un tad jau arī es pati kļuvu par apskaušanās meistari. Vismaz šī sirsnīgā sasveicināšanās mani vairs nemulsināja. Vienlaikus es jutu, ka nu daudz vieglāk, ar smaidu un sirsnību, sasveicinos ar veikalos, tirgū, muzejos satiktajiem cilvēkiem – dīvaini ir neatbildēt ar smaidu pārdevējam, kas tevi pirmais sveicina un pie tam – patiesi sirsnīgi. Ārzemniekiem jau smaids ir ierasta lieta. Mums tas vēl ir jāiemācās.
Cik tomēr fantastiskas lietas ar cilvēku spēj paveikt sirsnīgi apskāvieni! Jutos kļuvusi ne tikai laimīgāka, bet arī bagātāka – nu es arī esmu pozitīvās enerģijas devēja!
Būdama Pafosā, pie sevis smaidīju – ak, kā es, atbraukusi mājās, ar visiem sirsnīgi apsveicināšos! Jo te taču ir draugi un paziņas, ar kuriem daudz vairāk laika pavadīts kopā. Tādi, kuri šādu sveicienu patiešām jau sen ir pelnījuši! Viņiem tikai tas ir jāatgādina!
Īstenībā gan viss sanāca citādāk… Šāds sveiciens tomēr ir divu cilvēku Notikums. Apskauties ir jāvēlas abiem.
Tad nu arī sapratu, kā jutās tie cilvēki Pafosā, kuru apskāvienā es sākumā jutos kā sasalusi statuja. Tiesa, viņi tāpēc savu ieradumu neatmeta. Un laikam jau tieši tāpēc sarunas vedās tik sirsnīgi, atraisīti un brīvi.
Saldējuma autobusiņš
“Tring-ling-ling” – dzirdu noskanam uz ielas. Mājai tuvojas dzidra un skanīga mūzika. Vēl neredzot ielu, jau minu – vai skaņas nāk no kāda pagalmā iebraukuša auto salona? Ziņkāri palūkojos laukā, bet – mūzika jau skan aiz mājas stūra. Auto troksni gan nedzirdu, tikai jautru “tring-ling-ling”.
Tajā vakarā meitai aizmirstu pajautāt, kas TAS bija, bet tad atkal TO izdzirdu nākamās dienas pēcpusdienā. Izsteidzos uz terases, un tik vien redzu, kā maza autobusiņa zilrozā aizmuguri. Saprotu, ka skaņa nenoliedzami saistīta ar aizbraukušo transporta līdzekli. Intriga kļuvusi vēl lielāka, un nu es arī atceros pajautāt.
Izrādās, tas ir saldējuma autobusiņš, kurš braukā pa pilsētu, gar krastmalu, gar viesnīcām – pa vietām, kur uzturas cilvēki. Garduma kārotājam tik vien vajag, kā pamāt ar roku, lai rožainajam busiņam liktu piebraukt tuvāk un apstāties!
Cik jauki, – tas pats atrod pircējus, lai viņiem vasaras svelmē nav jāmeklē tirdzniecības vieta, kur veldzi sola krāsainās saldējuma lodītēs. Tā dzidrais “tring-ling-ling” sadzirdams jau iztālēm un vilināt vilina ne tikai ziņkāri palūkoties tajā virzienā, bet arī ļauties kārdinājumam.
Nākamajās dienās saldējuma autobusiņa melodiju saklausu arī citās vietās cauri pilsētas trokšņiem. Nu jau tas šķiet ierasti pazīstams un tuvs.
Jauks piedāvājums! Gribas ticēt, ka tas būs daudz dzīvotspējīgāks nekā velorikšas, kuru pakalpojumus vēl pavasarī varēja izmantot Pafosas tūristi. Dienas karstumā tas bija ērts pārvietošanās līdzeklis, un savs labums tika gan tūristam, gan velorikšām, kuri šādi sev pelnīja iztiku. Ekskluzīvais pakalpojums nenovērtējams bija šaurajās Pafosas ieliņās, jo karstumā nepieradušajam tūristam tas radīja vienreizēju iespēju mierīgi pavērot augšpilsētas dzīvi. Diemžēl šo biznesu neatbalstīja taksometru šoferi, nereti pat velorikšām piedraudot ar fizisku izrēķināšanos. Bet ar savu veselību jau neviens negrib riskēt, tāpēc septembra vidū pāris nedēļu laikā ostas krastmalā sastopu tikai vienu drosminieku. Es gan labprātāk staigāju kājām un pie karstuma jūtos jau pieradusi. Bizness paliek bizness…
Uzmanību – skolēni!
Netālu no meitas dzīvokļa atrodas skola. Līdz šim biju ievērojusi tikai brīdinājuma ceļa zīmi, nu ar satiksmes noteikumiem pie skolas iepazinos tuvāk.
Kādu dienu, mums braucot no veikala, tieši pretim skolas ieejai ielas vidū iznāca un nostājās sieviete luminiscējošā vestē. Nostājusies šķērsām ielai, viņa izpleta rokas, kurās turēja svītrainos policistu zižļus. Tikai tad ieraudzīju, ka pie skolas vārtiem ielas malā sapulcējies paliels bariņš mazuļu, kuri nu pavisam droši, sardzes uzraudzībā, varēja šķērsot ielu. Tikai tad, kad bariņš savas skolas somas bija pārripinājis ielas pretējā pusē, sieviete atbrīvoja braucamo daļu. Daži no bērniem steidzās uz stāvvietā gaidošajām mašīnām, citus gaidīja mammas vai vecmammas.
Nevienu no viņiem nemanīju skolas somas nesam rokā. Tām jābūt pārvietojamām uz ritentiņiem. Meita zināja skaidrot, ka viens no noteikumiem, kas iekļauts skolas noteikumos, ir – skolas somas svars nedrīkst pārsniegt trīs kilogramus. Noteikumu neievērošanas gadījumā vecāki tiek sodīti ar naudas sodu.
Mājas saimnieks Sanitai reiz bija pažēlojies, ka 50 eiro dabūjis maksāt par sava astoņgadīgā dēlēna pārgalvību – viņš sadomājis slepus aiznest uz skolu viņam uzdāvināto mašīnu, kuras svars jau tāpat pārsniedzis trīs kilogramus. Un kur nu vēl mācību grāmatas!
Šis fakts skolā nepalika nepamanīts, un tētim jau nākamajā dienā nācies doties uz skolu ar naudas maku.
Skolai garām man sanāca iet vēl vairākas dienas, un katrreiz ar prieku noskatījos uz to drošību, kāda tiek garantēta Pafosas skolēniem. Vismaz skolas teritorijā. Lai gan – pēcpusdienās skolēnus pilsētā klīstam nemanīju. Protams, mājās viņus pieskata mammas, un, ja arī kādam kaut kur jādodas, tad tikai kopā ar māti. Mātes taču Kiprā nekur nestrādā – viņu galvenais uzdevums ir bērnu audzināšana.
Hameleons
Mana atvaļinājuma laika pilnīgākai izmantošanai meita saplānojusi daudz – gandrīz vai visas dienas aizzib straujā tempā. Braucam uz pludmali, uz Afrodītes un Adonīsa peldvietu, veicam tālākus ceļojumus uz kaimiņu pilsētām, un aizbraucam arī uz Peiju. Tur, skatoties no piepilsētas kalnu virsotnes, Pafosa kā raiba sega izklājas pie kājām. Ilgi nākas ieskatīties, lai pamanītu zināmās mājas un ielas. Kalna virsotnē gaiss ir daudz vēsāks un reibinoši smaržo pēc priedēm. Kā bērns priecājos par milzīgajiem ciedru čiekuriem, vācu tos suvenīriem un piesardzīgi skatos zem kājām – te mēdzot būt arī čūskas.
Čūskas vietā pašā ceļa vidū ieraugam milzu ķirzaku. Pirmajā mirklī pat nobīstos, bet tad ievēroju, ka tā tik tikko kustas, kā robots lēnu lēnītiņām pārvietojot kājas – it kā neizlēmīgi, bailīgi, gandrīz vai mehāniski.
Hameleons! Līdz šim tam līdzīgu būtni biju manījusi tikai reptiļu sprostā. Šis eksemplārs savai pastaigai nebija izvēlējies pareizo vietu – ar ātrumu 5 cm minūtē viņš pārvietojās pa iebraukto ceļa risi, kājas atvēzienā veicot pussoli atpakaļ un nepilnu soli uz priekšu. Sapratām, ka ar dzīšanu un baidīšanu viņu nepasteidzināsim, jo, kā bija redzams, hameleonam ir ne tikai bieza āda, bet – vai nu slikta dzirde, vai vēsi nervi – viņa ātrums nemainījās.
Pēc neilgas meklēšanas atradās paliels zars, kuram tad bija lemts kļūt par lēnā rāpotāja pārcēlāju uz drošāku vietu. Izrādās, viņam tas pat iepatikās – uztrausies uz zara, viņš pozēja gan ar labo sānu, gan kreiso un, nolikts zālē, joprojām nerausās no tā zemē.
Izlēmām negaidīt, kamēr tas atkal uzrāpos uz ceļa, un nu jau daudz uzmanīgāk ripinājām ārā no meža – ja nu vēl kāds lēnais divplāksnis izlēmis pastaigāties pa ceļu.
Adonīsa peldvietā
Viena no interesantākajām vietām, ko šoreiz redzu – Adonīsa peldvieta. Jau pati nokļūšana līdz šai ielejā paslēptajai Afrodītes un Adonīsa mīlas ligzdiņai ir aprakstīšanas vērts notikums.
Līdz šim visiem esmu slavējusi Kipras ceļu kvalitāti, tāpēc, ieraugot norādi „Ceļš ir labs visiem auto”, pilnīgi apmulstam – aiz pagrieziena seko akmeņains, nelīdzens un, kā izrādās – stāvām nogāzēm bagāts parasts lauku ceļš! Vēlāk gan spriežam, – ja šis ceļš pat būtu asfaltēts, lejā pie kraujas pakājes gulētu ne viens vien mašīnas vraks… Ātruma ierobežojums un prātīga braukšana te ir būtiska.
(“Bon voyage!” franču valodā nozīmē “Labu ceļu!”)
(Turpmāk – vēl)
