Ilonai ir vienāds uzvārds ar populāro dzejnieci Liju Brīdaku, taču radinieces viņas nav. Ja nu vienīgi dvēselē. Ilona Brīdaka ir simtprocentīga Gulbenes meitene no romantiskā ģimenes māju mikrorajona – Ievugravas. Katru rītu viņa kājām mēro pāris kilometru no savas Tilta ielas līdz darbavietai – SIA “Nienhaus&Lotz Lettland” šūšanas fabrikai – Draudzesskolas ielā. “Arī pēc astoņām darba stundām fabrikā ir patīkami iziet garākā pastaigā pa ceļam uz mājām,” saka Ilona.
Ilonai patīk savs darbs, iespēja strādāt lielā kolektīvā. Patīk arī, ja vārdadiena iekrīt darbdienā. Tas tāpēc, ka Ilona, sirdī būdama mājsaimniece, vienlaikus ir tomēr arī sabiedrības cilvēks. Kolēģi darbā vienmēr apsveic cits citu. “Man reiz uzdāvinātās Alpu vijolītes podiņā un arī orhidejas nozied un atkal uzzied no jauna. Es brīnos!” saka Ilona. Klusībā viņa zina. Pie vainas ir tā saucamie zaļie pirkstiņi. Ilonai ir tādi. No viņas pieskāriena puķes aug griezdamās. Būdama diplomēta mājsaimniece, Ilona nevar iedomāties savu dzīvi bez visām tām sievišķīgajām nodarbēm, ko mēdz saukt par mietpilsonību šā vārda vislabākajā nozīmē. Viņa prot ikdienu padarīt skaistu un mājīgu ar un caur puķēm, zīda čaukstoņu un sirsnīgām sarunām. Taču Ilona nevairās arī no prozaiskām nodarbēm. Viņa prot govi izslaukt.
“Savs vārds man patīk, to man izvēlējās krustmāte – tēva māsa Vēsma. Tomēr ikdienā darbā kolēģi mani nereti nosauc par Kristīni,” smejas Ilona. Nejaušība? Varbūt. Prātā nāk Rūdolfa Blaumaņa radītais Kristīnes tēls no noveles “Purva bridējs”. Kristīne arī bija meitene ar zelta rokām, kas lieti noderīgas baltvācu muižā. Ilona jau desmit gadus uzcītīgi strādā šūšanas fabrikā, kas pieder vācu uzņēmējiem. Pa šo laiku caur viņas rokām gājuši neskaitāmi šūdinātie tērpi kā no kataloga.
Pašlaik fabrikā ir vasara, jo te šuj kleitas, svārkus, blūzes šim gadalaikam. Katru dienu Ilona noglāsta puķainu šifonu. “Šonedēļ mans darbs bija auduma krokošana, veidojot puķainas krāgas kleitām,” stāsta Ilona. Šovasar modē būs gaiši, saulaini, gaisīgi un sievišķīgi tērpi ar atkailinātiem pleciem. Pati Ilona nekad nav kārojusi iegādāties kādu no fabrikā darinātajiem ģērbiem. Tad labāk viņa mājās apsēžas pie savas šujmašīnas un uzmeistaro kaut ko speciāli sev. Lai gan modei savā dzīvē viņa nebūt neiedala pirmo vietu. Tad jau labāk patīk pavadīt laiku, lasot “Dzirksteli” vai “Ievas Stāstus”, rūpējoties par istabas puķēm un rožu dobēm pie mājas, rušinoties sakņu dārzā un vedot pastaigā uzticamo mājas sargu Reni. Ilona ir dzīvnieku draugs. Pirms dažiem gadiem Ilona vēlā rudenī atrada kaķēnu un atnesa mājās. Dikti bija raudājis. Kaķīti nevarēja atstāt vienu ārā salā. Tā nu Mince tagad murrā Ilonas mājās un dāvā saimniecei savu omulību.
