Šodien sākas astronomiskais pavasaris. Ikreiz, kad klāt šis gadalaiks, cilvēkos iemājo ticība, ka kaut kas mainīsies, apņēmība, ka izdosies paveikt kaut ko jaunu. Es ceru, ka varbūt arī mūsu tauta beidzot pamodīsies no ziemas miega, sarosīsies un beigs lepoties ar to, ka tik daudz grūtu laiku spējusi pārdzīvot, tāpēc arī tagad visu pazemīgi pacietīs.
Vai tiešām esam akli, vai arī negribam redzēt, kā mājokļos pa visām spraugām lien iekšā nabadzība, kā cilvēki cieš badu un sāpes, jo nav naudas ne pārtikai, ne zālēm. Nav darba. Vai tiešām esam gatavi palikt par tautu, kas neko vairāk nespēj, kā skaitīt putraimus un makaronus pārtikas pakās? Kad reiz sapratīsim, ka, klusi stāvot ar lietussargu un plakātu rokās, neviens mūs pat nepamanīs? Cik ilgi ļausim spriedelēt par to, tirgot vai netirgot alkoholu Zinību dienā, tā vietā, lai iestātos par jaunu ražotņu atvēršanu, par lauksaimniecības atbalstu, par darba iespējām? Tagad mēs mierīgi kā pašsaprotamu faktu pieņemam ziņu, ka, Tautas partijas pieciem ministriem paceļot cepures, viņus par to vēl aplaimos ar 1700 latu kompensāciju katram. Bet tu, muļķe, tauta, pārāk “trekni” esi dzīvojusi, nu tik redzēsi! Un pacietīgi pazemīgā tauta grimst parādu un nodokļu jūrā. Kurš no ministriem savu kompensāciju atvēlēs slima bērna vai zupas virtuves atbalstam? Uzdrošinos apgalvot – neviens. Kā nav kauna! Ja reiz paši izlēma aiziet, tad lai aiziet ar to, kas kabatā. Šodien sākas pavasaris, tikai – kur palikušas cerības?
