Astronomiskais pavasaris jau ir iestājies, un arī dabā it viss sāk pamazām liecināt par šīs neredzēti bargās ziemas atkāpšanos. Lai arī pa brīdim vēl uzsnieg sniegs un naktīs uzsalst, it viss liecina par neizbēgamu pavasara tuvošanos – pamazām sāk atgriezties gājputni, milzīgās sniega kupenas sarūk acīm redzami un uz visām pusēm čalodamas steidzas urdziņas, veidojot lielas peļķes. Vietām jau atsedzas arī zeme un no tās mēģina spraukt ārā galvu kāds nocieties zāles asns.
Līdz ar saules parādīšanos un pārmaiņām dabā, šķiet, pārmaiņas ir redzamas arī cilvēku sejās. Ziemas un aukstuma nomocītajās, pelēkajās cilvēku sejās atmirdz saules staru atspulgs un iezogas smaidi, domas kaut nedaudz, bet tomēr kļūst gaišākas un atkal rodas jaunas cerības – cerības par to, ka varbūt mums visiem, kas dzīvojam šajā zemītē, beidzot kļūs vieglāk, cerības par to, ka politiķu prognozēto ekonomikas atlabšanu pavisam drīz varēsim izjust arī reāli, nevis dzīvot ar bailēm par nākamo dienu un raizēties par atkal jaunām mazināšanām un apgriešanām.
Gribas cerēt, ka pavasaris un atmoda dabā mums visiem būs kā dopings, kas dos papildu enerģiju un degsmi strādāt, radīt jaunas idejas un realizēt veiksmīgus projektus. Arī krīzes apstākļos rodas labas ieceres, vien jāspēj tās piepildīt, un tas ir iespējams! Daudzi cilvēki ir veiksmīgs piemērs tam. Ir jāatmet bailes un jācīnās par sevi un par labāku nākotni.
