Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA “Gaižēni” direktors Alekss Rasmusens saka, ka joprojām sabiedrībā valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojuši nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus.
– Kāpēc, jūsuprāt, atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?
– Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada – faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan man uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski apvainot, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums – sabiedrība ar to ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.
– Vai tracināšana notiek apzināti?
– Cūku ražošana visā pasaulē nav pati iemīļotākā. Ir negatīvi momenti – visvairāk tie saistīti ar smaku. Bet arī pilsētā ir smakas. Latviešu sabiedrība, atgūstot neatkarību, pēkšņi varēja paust savu viedokli. Atceros, arī mūsu kompleksam bija sabiedriskā apspriešana un bijām pirmie valstī, kam jāsaņem A kategorijas atļauja, lai veiktu šīs darbības. Arī mūsu kaimiņiem pusotra kilometra apkārtnē nepatika, ka mēsli pavasarī un rudenī tiek arti uz tīruma. Jā, atzīstu, ka mums ir problēma nedēļu vai divas pavasarī un rudenī, kad smaka ir. Tagad jau viss ir pieklusis un nav jau tik traki. Patiesībā likumdošanā ir skaidri un gaiši pateikts, ko drīkst un – ko nedrīkst.
– Vai laikā, kad sākāt darbu Latvijā, šī skaidrība bija definēta?
– Toreiz nebija. Bet A kategorijas atļauja nozīmē, ka cūku un jebkādai citai ražotnei jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) – ļoti apjomīgs darbs, kur tiek veikta izpēte, modelēšana, un ražotājam jāizpilda virkne nosacījumu. Manuprāt, tas ir ļoti profesionāls darbs.
Gribu teikt, ka diemžēl mūsu lēmējvara ir diezgan pavāja – ja daļa sabiedrība ir pret kādu lietu, vara uzreiz sabīstas un uzskata – labāk noraidīt, jo negribam, lai cilvēki ir neapmierināti. Tajā pašā laikā daudzviet laukos nekas nenotiek, investīcijas ir niecīgas, lauki aizaug. Ja uzņēmumam ir A kategorija, ja ir IVN, tad politiķi to var lasīt un iepazīties. Protams, vienmēr būs tie, kas ir par un kas pret, bet politiķiem jāatrod līdzsvars.
– Kādi ir izplatītākie mīti?
– Veicot aprēķinus, uz katru Latvijas iedzīvotāju ir 0,4 nobarojamas cūkas. Pēc oficiālās statistikas, varam tikai nodrošināt pusi no vajadzīgās cūkgaļas. Bet Latvijā ir tik daudz zemes un mēs nevaram saražot pietiekami daudz gaļas sev, tas iet kontekstā ar apgalvojumiem, ka viss tiek pieblīvēts, vairs nebūs kur dzīvot, bērni tiks ietekmēti utt. Gribu teikt, ka Latvijā vairs nevar būt mazāka lopkopība vai cūkkopība. Tad jautājums – ko Latvija vispār grib?
Pēc statistikas, Latvijā reģistrēti 2100 ganāmpulki un 93% gadījumu ir 1–9 dzīvnieki, kas ir piemājas saimniecības un tas nav saistīts ar cūku ražošanu. Pārējie ir ap 20 cūku ražošanas uzņēmumu, kam ir lieli rūpnieciski apjomi. Un ja mēs paši nespēsim saražot gaļu, to ievedīs no Polijas, kur izmanto dažādas metodes.
Vēl viens mīts ir tāds, ka Dānijas valsts maksā papildu subsīdijas, lai mēs atnāktu uz šejieni un audzētu cūkas. Tā nav, varu teikt, liekot roku uz sirds, ka Dānijas valdība neko nedod. Esam Latvijā dibināts uzņēmums, kurš saņem tieši tāpat kā Jānis, Pēteris un citi. Diemžēl arī cūku audzēšanas nozarē ir šāds mīts – ir ērti uzturēt to, ka vilks nāks, vilks nāks un ārzemnieks vainīgs.
– Vai kontrolējošās institūcijas jūs pārbauda vairāk?
– Nosacījumi mums ir krietni stingrāki nekā vietējiem, un Pārtikas un veterinārais dienests mūs kontrolē vairāk. Ir daļa vietējo cūku ražotāju, kas vēl nav uzbūvējuši mēslu krātuves, bet tām ir jābūt. Tas mazliet tiek noklusēts, bet vienreiz tas mani sāks kaitināt.
Arī starp lielākajiem ražotājiem redzams, ka lielākā daļa ir vietējo. No 18 lielākajiem uzņēmumiem, kas ražo cūkas, pieci ir dāņi un viens norvēģis, bet lielākais īpatsvars ir vietējiem ražotājiem. Arī subsīdijas ir mazas.
– Kā krīze ietekmējusi cūkkopības biznesu?
– Protams, pie mums jūt – gaļas cena krītas un cilvēku pirktspēja ir mazāka, nekā bija iepriekš. Jūtams, ka no Polijas ienāk lētāka gaļa. Arī bankas uz lauksaimniecisko ražošanu vairs neskatās tik labvēlīgi.
– Bet lauksaimniecība un pārtika šobrīd silda tautsaimniecību un vairo eksporta apjomus…
– Jā, bet, cik saprotu no kolēģiem, šobrīd trūkst apgrozāmo līdzekļu. Tas ir vēl viens mīts – šķita: ja ir kaudze naudas, tad mums jāsēž un nauda nāks mums pakaļ. Arī ārzemniekiem ir kredīti, no kā daļa ņemta šeit un daļa savā dzimtenē, bet arī ārzemēs bankas ir ļoti piesardzīgas. Maksāju tādus pašus procentus kā šeit – sešus septiņus.
– Vai joprojām arvien vairāk dāņu nāk uz Latviju?
– Cūkkopībā ir apmēram 20 lieli uzņēmumi, no tiem seši ir ārzemnieki. Vai tas ir daudz – mans pretjautājums? Par zemēm runājot, pazīstu apmēram 15 uzņēmumu, kas iegādājas zemi, bet viņiem viegli neiet. Domāju, ka dāņu zemniekiem pašlaik ir ļoti lielas, nepatīkamas finanšu grūtības, jo zemes vērtība ļoti krītas. Ārzemniekiem ir ļoti lielas kredītsaistības – pat līdz 80 % no akciju vērtības – ja zemes vērtība labajos laikos Dānijā bija 20 tūkstoši Ls/ha, kas ir milzīga cena, tad šobrīd tā ir 10 tūkstoši latu. Tad rodas jautājums – kāda izskatās bilance? Un tad daļa, kas ieguldīja Latvijā, šobrīd labprāt pārdotu zemi, jo viņam mājās trūkst līdzekļu. Bet šobrīd ir grūti to izdarīt, jo tirgus ir apstājies.
Un vēl ir otrs moments – ja atver ražotni, jābūt uz vietas cilvēkam, kas labi pārzina nozari, tu nevari sēdēt Dānijas un Vācijas ofisā un nodrošināt visus procesus. Zinu ārzemniekus, kam katru gadu jāliek klāt nauda šeit, Latvijā.
– Ar ko Latvija ir pievilcīga dāņu uzņēmēju acīs?
– Kad Latvija iestājās Eiropas kopienā, zeme šeit bija pietiekami lēta. Vēl bija apstāklis, ka Latvija nespēja pilnībā nodrošināt sevi ar cūkgaļu.
Pēdējo gadu laikā starptautiskā līmenī ir daudz negatīvas informācijas, kas Latvijai nāk par sliktu. Protams, ka ir grūti, bet man ir ticība, ka šeit ir iespējams taisīt biznesu. Bet tikpat labi šādas iespējas ir arī jebkurā citā valstī, Latvija nav unikāla. Ja Latvija grib piesaistīt investīcijas ražošanā, ir jācīnās.
Runājot par valsti, šobrīd Latvijas pārvaldes sistēma ir ļoti vāja. Kopš šeit dzīvoju, man ir trīs lietas, ko neesmu varējis saprast – ētika, morāle un godprātība, kā trūkst politiskajai elitei. Sabiedrībai ir bieza āda, ka pieļauj kaut ko tādu un nespiež politiskajai elitei aiziet. Politiķiem jāstrādā sabiedrības un tautas labā. Patiesībā nav veiktas pamatreformas.
– Bet ko darīt? Kur saskatāt izeju no šīs situācijas?
– Jāsāk ar sevi, ko varu darīt, lai sevi mainītu. Un tas ir sabiedrībā kopumā – neakceptēt šo korupciju, pašam nepiedalīties. Jābūt prasīgiem, lai nodokļu nauda būtu efektīvi administrēta. Nodokļu reformas jau sen vajadzīgas. Pieskaitu sevi pie turīgākiem cilvēkiem, un man nekas nebūtu pretim, ja būtu jāmaksā lielāks progresīvais nodoklis. Raugoties no ārzemnieka viedokļa, ja esi bagāts un turīgs, Latvija ir ļoti laba valsts, kur dzīvot, jo nodoklis ir mazs. Skandināvijā varbūt ir par daudz liela izlīdzināšanas sistēma, taču uz to pusi vajadzētu. Jo trūcīgo skaits Latvijā ir ļoti liels, bet jābūt līdzsvaram. Ir jābūt efektīvai pārvaldes sistēmai, godprātīgiem politiķiem, izglītotai sabiedrībai un – uz priekšu!
Gribu cerēt, ka 10. Saeimas vēlēšanas dos jaunas vadlīnijas. Slikti, ka mums ir starptautisks kredīts, bet, ja pats neproti tikt galā, tad labi, ka kāds mūs noliek rāmī un saka, ka tā jābūt.
