(Turpinās no 18.marta)
Satraukuma sviedrus svīzdamas, visai apdomīgi ripinām lejā. Tas izrādās pārbaudījums ne pa jokam, – tūristi, kas jau bija noripinājuši līdz lejai, nu vēlējās tikt augšup, bet ceļa platums piemērots tikai vienai mašīnai… Par laimi, ik pa simts metriem atrodas kādi līkumiņi, kur transportlīdzekļi draudzīgi var apmainīties. Tikpat nenovērtējams šķiet katra pretimbraucēja atbalsts, uzmundrinājums un sveiciens. Tie, kas tikuši līdz lejai, zina, cik tālu un kas mums vēl priekšā…
Lai nu kā, pēc krietnas pusstundas atrodamies kalna pakājē. Izkāpšana pie paša Zeva kājām šķiet kā atpestīšana no grūta pārbaudījuma.
Pats Zevs gan ir tikai viesmīlīgs namatēvs jeb sargs šajā mītiskajā vietā – peldvietas tuvumā „sastopam” vēl pāris dievus. Paši svarīgākie gan laikam ir divi – Adonīss, kuram blakus noliktā plāksnīte vēsta – „Ladies born infertile who wish to become pregnant toush Adonis apendage and have many children thereafter”. Tātad – „Dāmas, kas dzimušas neauglīgas un vēlas grūtniecību, aizskar Adonīsa piedēkli un pēc tam viņām būs daudz bērnu”.
Kādu pakāpienu augstāk stalti stāv Priaboss, pie kura pieliktā plāksnīte sola – „Ladies who wish to become pregnant even if they are sixty years old touch Priabos appendage is always ready” („Dāmas, kas vēlas palikt stāvoklī pat ja ir sešdesmit gadus vecas, aizskar Priabosa piedēkli, un ir vienmēr gatavas”). Nemanu gan, ka kādai no tūristēm rastos vēlēšanās to pārbaudīt, bet varbūt – kāda to izdara paslepus. Priabosa „piedēklis” izskatās pavisam nobružāts…
Pavisam cita atmosfēra valda lejā Adonīsa peldvietā – romantiska, dzestra un neparasti saulaina. Šķiet, saules stari atmirdz no ūdens virsmas un visa apkārtne krāsojas caurspīdīgā salātzaļā tonī. Jūtos kā pasakā! Miniatūro ezeriņu veido no kalnu dzīlēm izlauzies ūdenskritums, tāpēc arī ūdens tik stindzinošs kā ledus. Laikam jau tāpēc blakus novietotais uzraksts brīdina – nepeldēties.
Ezeriņam pārlīkušais koks gan aprīkots ar virvēm – rodas apjausma, ka kāds drosminieks šeit tēlojis Tarzānu un gan jau arī izpeldējies.
Taču mums vēl priekšā grūtais atpakaļceļš, kurš šoreiz solās būt vieglāks, jo izvēlamies ceļu citā virzienā.
“Kur tad tusiņš?”
Lai arī cik noguris tu jūties pēc darba, atpūta vakarā Kiprā ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Vienmēr atrodas kāds iniciators, kurš vai nu draugus aicina pie sevis, vai arī pats dodas ciemos pie kāda. Reizēm tiek sarīkots kāds pikniks kalnos vai jūrmalā, citreiz – kokteiļu vakars kafejnīcā.
Kad biju sasveicinājusies ar lielāko meitas draugu daļu, vēl bija atlikusi Lola – četrdesmitpiecgadīga krieviete no Sibīrijas. Arī viņa esot izteikusi vēlēšanos iepazīties ar mani, vai Sanita nevēloties sarīkot mazu tusiņu? Meita, darba steigā sazvanīta, īsi pateikusi – nu tad piektdien vakarā atnāc pie mums.
Bet pirms tam jau vēl trešdiena un ceturtdiena, kas pārbagātas ar norunām, kopīgām pusdienām un vakariņām, dažādiem notikumiem un jauniem iespaidiem abām. Darāmie darbi saplānoti tik precīzi pa stundām, ka knapi izdodas iekļauties pašu izveidotajā plānā.
Un tad vēl pa vidu Kipras negaiss, kas absolūti nelīdzinās tai rasai, kādu esam pieredzējuši mēs Latvijā! Ir sajūta, ka virs tevis pēkšņi apgāzusies vanna, pilna ar ūdeni, un visa šalts gāžas tieši uz galvas! Ūdens straumes momentā applūdina pilsētas ielas, un mašīnas ar zemākajām šasijām peld kā kuģi, tikai stūre gan neklausa. Tādā laikā labāk atrasties zem jumta. Un drošā attālumā no kontaktiem un rozetēm – šķiet, elektrības lādiņi to vien gaida, kā no tām izlauzties. Šķiet, virs galvas zibeņus šķiež visi elles velni.
Tikpat pēkšņi, kā sācies, negaiss beidzas, tikai laiciņam jāpaiet, līdz ūdens aizplūst no ielām. Tikmēr kāda plāna punkta izpilde aizkavējusies, un, nevēloties kaut kur kādam likt ilgi gaidīt, kaut ko nākas atlikt un sasteigt. Galva pārņemta ar dažādām domām.
Tomēr piektdienas pievakarē abas sēžam uz terases un vērojam, cik ātri satumst diena. Prātojam, ka sen nav būts “Coral bay” – varbūt aizbraukt? Tad piezvana Iveta – nākot uz mūsu pusi, vai esam mājās? Esam gan, domājam, ko tādu interesantāku šovakar pasākt.
Jau pēc desmit minūtēm uz terases esam trijatā. No ledusskapja ir izņemta sulas paka, kuru nu par visām tukšojam.
Neesam vēl sulas glāzes izdzērušas, kad piezvana Zuzanna – esot brīvāks brītiņš, varbūt varot piekāpt? Protams. Sulas gan vairāk mājās nav.
Vēl pēc laiciņa nu jau četratā sēžam pie tukša galda un prātojam – ko darīt tālāk? Iet uz ostas promenādi vai varbūt uz koncertu, vai braukt uz kādu lētāku kafejnīcu?
Te pēkšņi mājas pagalmā parādās Lola un izbrīnīta apstājās. Īsu mirkli platām acīm mūs vērojusi, viņa jautā:
– Bet – kur tad tusiņš?
Tikai tad meita atceras, ka pirms pāris dienām Lolai steigā izmetusi – piektdien vakarā… Dzīve tādā tempā ir joņojusi uz priekšu, ka pirms divām dienām steigā izrunātais teikums jau pārklājies ar citiem un – piemirsies. Hm, aizmirst tusiņu nav joka lieta!
Iveta gan ātri attopas un atvaicā: – Bet vai tad šis nav tusiņš? Piecas esam, vai tad TAS nav tusiņš? Ko gan vēl vajag?
Protams, pašas labi zinām – kārtīgs tusiņš Kipras izpratnē nozīmē ko vairāk – vispirms jau mūziku un tad vēl – klātu galdu. Latviešu meitenēm ierasts un arī citas jau pieradinātas pie rasola bļodas, sviestmaizēm un šašlika. Kotedžu rajonos nedēļas nogalē daudzviet tiek kurināti grili un kārdinoši smaržo cepetis. To visu gan varētu ātri saorganizēt, bet tovakar izlemjam aizbraukt uz pludmales kafejnīcu – tā vienkāršāk.
(Turpmāk – vēl)
