Gatis Bogdanovs
Patriotisma mēneša – novembra – pēdējā sestdienā Latvijas Jaunsardzes kustība atzīmēja 31. pastāvēšanas gadadienu. Šajā dienā Jaunsardzes centrs aicināja ikvienu jaunsargu savā mācību iestādē ierasties formā, tādējādi popularizējot Jaunsardzes kustību. Par godu šai jubilejai “Dzirkstele” uz interviju aicināja vienu no aktīvākajām kustības dalībniecēm gulbenieti Līvu Salmiņu.
– Vai Jaunsardze bija tavs aicinājums?
–Tas, ka es esmu Jaunsardzē, ir mūsu instruktores Lāsmas Gabdulļinas nopelns. Pie viņas es trenējos slēpošanā, un, lai piedalītos sacensībās, kur startē jaunsargi, man vajadzēja iestāties viņu rindās. Es teiktu, ka Jaunsardzē nonācu tieši sporta dēļ, tā pavērās vairāk iespēju piedalīties dažādās sacensībās. Ja neskaita to, ka Jaunsardzē kā pulciņā es biju arī piektajā klasē pie toreizējā instruktora Ingolfa Lūša, tad mans militārais stāžs ir neliels – tikai kopš pagājušā gada. Agrāk mani tas nesaistīja, bet tagad es katrā nodarbībā piedalos ar zināmu interesi. Treniņos, kas notiek divreiz nedēļā bijušās Bērzu skolas sporta hallē, mēs pilnveidojam gan fiziskās spējas, gan zināšanas par par taktiku, dienesta pakāpēm, ieročiem un daudz ko, kas var noderēt ikdienā, kā, piemēram, dažādu mezglu siešanu. Man patīk praktiskās nodarbības šaušanā, kur tiek izmantotas gan parastās “gaisenes”, gan mazkalibra ieroči, un, ja tie ir labi noregulēti, tad arī rezultāts neizpaliek. Es saprotu, ka mani tas viss kaut kādā veidā ir piesaistījis, un, lai gan man ir arī citi plāni dzīvē, nebūtu nekāds brīnums, ja savu karjeru militārajā jomā sāktu tieši kā jaunsargu instruktore, jo šī lieta man vairs nebūt nav sveša.
– Vai jaunai meitenei tas ir pa spēkam?
– Jaunsardze paņem diezgan daudz laika. Mums nepārtraukti ir dažnedažādas nometnes, pēdējā bija oktobrī, kad uzsākām Jaunsardzes trešā līmeņa apmācību kursu. Martā būs turpinājums, kad varēs saņemt apliecību. Šādās apmācībās ir gan ieroču jaukšana, gan lauka apmācības iemaņas, gan orientēšanās un patruļgājieni, vienīgi teltīs nakšņot mums vēl neliek, bet viss pārējais kā armijas cilvēkiem. Tas nav viegli, taču, par spīti tam, mums ir ļoti daudz meiteņu. Varbūt puišu ir par kādu vairāk, bet es teiktu, ka puse uz pusi, un uz parādi 18.novembrī no mūsu novada aizbrauca tikai trīs meitenes. Tās bija Sendija Leona, Lillija Baķe un es.
– Kā jaunsargam iespējams soļot parādē 18.novembrī Rīgā?
– Lai tur nokļūtu, viss sākās jau oktobra nometnē Gulbenē, kur piedalījās jaunsargi no vairākiem novadiem. Galvenais nosacījums bija soļošanas prasme, un no visiem nometnes dalībniekiem uz nākamo kārtu Valmierā tika 35 jaunieši. Valmierā bija daudz tādu, kas jau bija izturējuši atlases pirmo kārtu, un uz Rīgu tika tikai 27, arī mēs – trīs meitenes no Gulbenes. Parādē soļojot gar Rīgas pili, bija gan prieks, gan lepnums, un manas sajūtas noteikti pārspēja skatītāju, kas stāvēja malās, izjūtas. Visi vienādās formās – tas iedod kārtīgu patriotisma sajūtu! Katram reģionam gan ir savas uzšuves, bet visi ir vienoti, un es sapratu, ka tie ir vislabākie jaunsargi, vismaz soļošanā. Var jau būt, ka kāds arī tur negribēja tikt, bet tiem, kas gribēja, ceļš nebija viegls.
– Ko tev nozīmē forma?
– Formu citreiz jau negribas vilkt, bet 18.novembrī tas bija tāds “vou!”. Forma jau vispār ir tāds “papildu darbs”, par kuru allaž ir jārūpējas, un es to daru pati. Ir jaunsargi, kuriem tās izsniedz tad, kad tās nepieciešamas, bet man tā ir pastāvīgi. Žēl, ka daudziem nebija formu tieši Jaunsardzes gadadienā, kad varēja tajā doties uz skolu, jo sanāca tā, ka tas ir tieši inventarizācijas laiks, bet tas būtu forši, ka skolā visi mēs būtu ieradušies formās.
– Kāda ir skolasbiedru attieksme pret tavu aizraušanos?
– Skolasbiedri nesmīkņā par mums kā jaunsargiem. Mums skolā ir valsts aizsardzības mācība, un te mēs, jaunsargi, esam soli priekšā pārējiem. Šī pieredze man palīdz vieglāk tikt cauri vismaz šim priekšmetam, un dažreiz mēs pat varam palīdzēt saviem klasesbiedriem.
Man kaut kādā ziņā ir izveidojies arī savs viedoklis par notikumiem pasaulē šobrīd, bet to es tā īsti vēl nespēju pieņemt. Lai arī kā mani saista militārās izaugsmes iespējas, doties kaut kur cīnīties es noteikti nevarētu. Karot es nespētu, bet kaut ko jau noteikti darītu, kaut vai ēst gatavotu. Kaut kā jau iesaistītos, bet es zinu, ka frontes līnijā šobrīd noteikti nespētu.
– Kāda ir vecāku attieksme?
– Vecāki mani atbalsta, it sevišķi tētis Dzintars, jo viņš mani mudina iesaistīties Jaunsardzes kustībā. Man liekas, ka viņam tas patīk un viņš ir lepns par mani. Viņš gan parasti smaida, kad rādu fotogrāfijas no nometnēm, it sevišķi tās, kur esmu ar ieročiem vai maskēšanās tērpā. Arī mamma Inga nav pret šo manu izvēli.
– Kāds ir tavs ieguvums no Jaunsardzes?
– Laba fiziskā sagatavotība un iespēja būt kopā ar vienādi domājošiem jauniešiem. Lai gan pakāpes jaunsargiem nepiešķir, ir arī reāls labums. Var nokārtot pirmās palīdzības sniegšanas eksāmenu, un tas dzīvē noder. Kopumā ieguvums būs liels manā nākotnes CV. Jau šobrīd saistībā ar Jaunsardzi es esmu bijusi daudzās militārās spēlēs, arī ārpus Latvijas, un rodas kontakti ne tikai ar Latvijas, bet arī Baltijas jauniešiem. Un, ja vēl no sacensībām atgriežos ar medaļām, tad noteikti varu teikt, ka Jaunsardze ir man.
Vairāk nekā 8500 jaunieši ir Latvijas Jaunsardzē, Gulbenes novadā – 200.
Par jaunsargu var kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs vecumā no 10 līdz 21 gadam.
Avots: “Jaunsardze.lv” un laikraksts “Dzirkstele”
#SIF_MAF2023
