Stāķēniete Aina Rubene ir optimisma “kalngals”. Ainai acis mirdz, jo viņa vienkārši nevar beigt smaidīt un būt laimīga par to, kas viņai šajā dzīvē ir dots. Pārsteigumā elpa aizraujas, kad Aina ātri nomet drēbes un iekāpj aukstajā ūdens kubulā pie savas pirtiņas.
– Kas jūs pamudināja sākt veselīgu dzīvesveidu?
– Bija laiks, kad biju pastāvīga kliente pie ārsta, man pat ir bijis viegls insults. Divreiz gadā gulēju slimnīcā: rudeņos un pavasaros. Rudenī es domāju, kad es pavasarī varēšu iet slimnīcā, un pavasarī domāju, kad es rudenī jau atkal varēšu doties uz slimnīcu. Vienā reizē notika tā – bija jābrauc uz orientēšanās sacensībām, bet man tā kā problēmas ar veselību, jo redzu es nevis vienu vīru, bet divus, tirpst mēle, notirpst viena roka. Parasti šādā situācijā mani veda uz slimnīcu. Bet šoreiz tomēr devos uz orientēšanās sacensībām mežā. Atceros, kā skrēju no viena punkta uz otru, un man kļuva labāk. Tad es arī sapratu, ka esam visīstākās dabas radības un ka ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Kopš tā brīža ir pagājuši daudzi gadi, toreiz, šķiet, man bija kādi 37 gadi.
Man arī ārsts ieteica, ka vienīgais veids, kā man rūdīt savus asinsvadus, ir karstums un aukstums. Tad pamazītēm vistu kūts vietā tapa pirtiņa, un es sāku iet tajā. Tas viss ir tik vienkārši – būt veselam un laimīgam.
– Kāda ir jūsu dzīvesprieka atslēga?
– Es smejos, ka lietoju “narkotikas”. Ir tāds atļauts preparāts “ppp”. Pirmais “p” – pateicība par to, kas tev ir dots. Es spēju redzēt, dzirdēt, staigāt, mīlēt. Nākamais “p” ir prieks – par to, ka es varu darīt to, kas man patīk. Prieks par to, ka man ir ģimene. Tas ir fantastiski, ja blakus ir cilvēki, kuri viens otru grūtos brīžos uzmundrina! Trešais “p” ir pirts. Viss ir tik vienkārši! Ja ir doma, tad arī līdzekļi atrodas. Tieši tā es arī tiku pie savas pirtiņas.
Stāstu par to ne jau tāpēc, lai palielītos, bet lai kaut viens cilvēks pamēģinātu vienu dienu nodzīvot tā, kā es – ar lielu optimisma devu. Tad gribēsies tā dzīvot vēl un vēl.
– Bet kā ar naudas pelnīšanu?
– Kādu brīdi es strādāju līdztekus vēl arī otrā skolā – Sveķu skolā. Bija grūti, bet es domāju: oi, sapelnīšu naudu, atdošu kredītus. Muļķības! Braucu mājās no darba ar sāpošu galvu, bet vīrs izkurinājis pirti. Nu kā tu atteiksi? Kā neiesi? Visas galvassāpes paliek te, pirtī.
Muļķības ir tas, ka, strādājot, piemēram, divos darbos, var sapelnīt vairāk. Nē! Ja ir mazāk naudas, es nopērku desu pa latu, ja nopelnu vairāk, tad atļaujos desas vietā nopirkt gaļas gabalu par trīs latiem. Fināls tāds pats – naudas tāpat nav. Tā ir iztērēta.
– Kādu padomu dotu veselīga dzīvesveida iesācējiem?
– Citus iedvesmot ir grūti, pat neiespējami. Cilvēks negrib būt vesels, jo viņam ir vieglāk aiziet pie ārsta un iedzert tableti. Sekotāju ir maz, jo netic, ka tas ir tik viegli. Cilvēki nemāk pateikties par to, kas viņiem ir dots! Svarīgas ir domas – es gribu būt vesels! Ja es negribēšu un meklēšu kaites, tad tās arī noteikti atradīšu. Man arī ir “pilna buķete” ar dažādām kaitēm. Bet vai man par to ir jādomā? Man šodien ir dota diena, un kāpēc man šo dienu nodzīvot čīkstot, ja es varu to nodzīvot priecājoties!
Es biju kādos kursos rudens brīvdienās, un tur bija iespēja uzlikt tādas speciālas brilles un redzēt, kā pasauli redz vājredzīgie. Ziniet, kad es noņēmu tās brilles nost, man ritēja asaras… Un tad tu saproti – nu ko var čīkstēt! Mums viss taču ir! Arī iespējas ir. Nu nevajag runāt par to, kā nav, vajag priecāties par to, kas ir. Ja es domāju kaut ko nelāgu, tad nelāgais arī nāk pie manis. Viss, par ko esmu sapņojusi, viss man arī ir – vīrs, bērni. Gribēju mašīnu, arī pie tās es tiku.
– Kā apkārtējie uztver jūsu optimismu un bezgalīgo dzīvesprieku?
– Reizēm man aizrāda – tas tavs optimisms jau ir apnicis. Cilvēki to negrib pieņemt. Viņi labāk augām dienām nosoda valdību. Jā, mums arī daudz kas tika atņemts, es arī tāpat kā citi domāju, varēšu nomaksāt maksājumus vai ne. Bet šogad mums visu kompensē daba. Kāda bija ziema! Tā taču bija pasaka! Izej ārā tā vietā, lai vakarā klausītos ziņas, un redzi – egles sarmo, mēness spīd! Cik daudz bija tādu, kuri izdomāja iziet ārā un papriecāties par to, cik šoziem ir skaisti?
“Man šodien ir dota diena, un kāpēc man šo dienu nodzīvot čīkstot, ja es varu to nodzīvot priecājoties!”
Aina Rubene
Visi tikai sēž pie televizora un klausās ziņas, ko kādam atņems vai ko kāds ir nozadzis. Tā jau ir pati lielākā ķibele.
Mēs dzīvojam lielo iespēju zemē. Tagad ir tādas iespējas! Es tagad, piemēram, mācos – par mājturības un tehnoloģiju skolotāju.
– Mācāties arī par pirtnieci?
– Skolotājiem algu samazina, tu esi tur, kur esi. Ir jāmeklē varianti. Gribēju turpināt mācīties fizioterapiju, bet diemžēl nesanāca. Pasniedzējs ieteica dabūt pirtnieka sertifikātu. Tagad es mācos par pirtnieci, un tas ir interesanti.
17 gadus es dzīvoju mājās, audzinot bērnus, un tad, kad jaunākais dēls aizgāja uz skolu, tad es arī sāku kaut ko darīt. Bērni bija tie, kas mani “izstūma” no mājas ārā. Es aizgāju uz bezdarbniekiem, un, līdzko es nodomāju – viss, es palieku par profesionālu darba meklētāju, man piedāvāja darbu sporta skolā. Un tad es nodomāju, kāpēc lai es nestātos augstskolā? Jā, es tiku – Sporta akadēmijā. Un tā tas viss arī sākās.
– Kāda ir pozitīvisma recepte?
– Piemēram, paņem pēdējos 20 latus un aizej iepērcies, iztērē tos vienā dienā. Cilvēks domā, kas būs? Vai izdzīvos līdz algai? Izdzīvos! Un tad šādā veidā baudīt dzīvi gribas vēl un vēl. Uz nebēdu! Vienkārši vajag pamēģināt.
Ja ir galva, rokas un kājas, tad problēmu nav, ir tikai īslaicīgas aizķeršanās. Piemēram, nav naudas, bet jāiet uz dzimšanas dienu. Ko es daru? Paņemu no pagraba burciņu ar dzērvenēm, kuras ir aplietas ar medu, un uzrakstu tādu dzejoli: “Dzērvenīti es tev došu, lai tu redzi dzīvi košu. Katra odziņa, ko ēdi, lai tev rada prieka ķēdi.” Un viss – varu skaisti iet pie gaviļnieka. Bija viena dzimšanas diena. Nu man arī tajā brīdī nebija naudas, par ko nopirkt puķes. Es saplūcu pūpolus un galvā ienca šāda doma: “Rožu nav man, neļķu nav man, nav man citu puķu košu, es tev savu prieku došu ar pavasari atnākošu.” Skaisti, vai ne?
– Kā jums sākas diena?
– No rīta pamostos un atnāku uz pirti. Ieeju karstā dušā, jo duša mums ir ierīkota pirtī, un tad ielienu kubulā ar aukstu ūdeni. Ooo! Reizēm ir tā – ja ir grūta situācija un nezinu, kā rīkoties, tad arī ielienu kubulā un rodas gaišā doma, kā situāciju atrisināt. Es ieiešu aukstā kubulā ar smaidu uz lūpām, jo, ejot tur, es nedomāju, ka tur ir auksti, es zinu, ka man tur ir labi. Man patīk arī ziemā staigāt ar basām kājām pa sniegu.
– Jau kopš bērnības esat optimiste?
– Tagad tiešām nav tādas dienas, kad es nesmejos. Citi jau smejas, ka es arī zārkā smaidīšu. Bet agrāk ir visādi bijis. Tagad, lūkojoties atpakaļ pagātnē, varbūt arī varu teikt, ka, jā, esmu bijusi, bet toreiz noteikti es tā nedomāju. Es biju pareizā mamma pirmajiem diviem puikām. Es gribēju, lai man ir prefekti tīra māja, lai bērni labi mācās, un tad, kad kaut kas nesanāca, bija dusmas. Palasot vecākā dēla dienasgrāmatu, es nodomāju – ak dievs, kāda es esmu bijusi!
Katrā cilvēkā ir balts un melns, un tie ir mijiedarbībā. Piemēram, es eju pirtī un man tajā vai pēc tam kļūst slikti. Un tā notiek vienreiz, otrreiz. Un cilvēks saprot tā, ka bez pirts bija labāk un izlemj neiet. Bet melnumiņš, kas mūsos ir iekšā, priecājas – es ņēmu virsroku. Tāpēc tam ir jātiek pāri. Es tam tiku pāri. Jo man teica, ka pirts un auksts ūdens kubuls ir vienīgais veids, kā rūdīt savus asinsvadus. Un tas ir daudz vieglāk, nekā iet pie daktera, stāvēt rindā un tad doties pirkt zāles par “padsmit” latiem, un tas galu galā ir muļķīgi! Bet šeit, pirtī, viss ir. Tas ir adrenalīns, laimes hormons. Viss notiek!
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Aina Rubene
Dzimšanas vieta: Gulbenes novads.
Ģimene: vīrs Arvis un trīs dēli Armands, Alvis un Arvis.
Strādā: Stāķu pamatskolā par sporta skolotāju.
Dzīvo: Stāķos.
