“Neizrunāšanās, otra neuzklausīšana rada sekas, ka līdzīgi milzīgiem kuģiem peldam jūrā paralēli viens otram garām. Un kopīgais ir vien šī jūra – ģimene. Bieži vien pietrūkst laika savstarpējam attiecībām un to kopšanai,” tēlo psiholoģe Aiga Jankevica, meklēdama iemeslus, kāpēc starp bērniem un vecākiem iezogas neuzticēšanās plaisa. Tā liek noklusēt pārdzīvojumus, priekus un bēdas, vienu veselu sadalot jēdzienos “mēs” un “jūs”, bet sākas visparastākajā ikdienā – laikā, kad bērns vēl nav sācis skolas gaitas.
Prasme atvainoties
“Pats galvenais uzticēšanās pilnu attiecību veidošanā, manuprāt, ir atbildība – pirmkārt, vecākiem audzinot bērnu, bet arī, ka atvase jau kopš mazām dienām tiek mācīta uzņemties atbildību dažādās situācijās, piemēram, par savām rotaļlietām. Augot bērnam, aug atbildība,” ir pārliecināta Aiga, piebilstot, ka tā izpaužas arī citās prasmēs. Piemēram, mākā atvainoties. “Tā bērnā ir jāieaudzina. Prasme atvainoties neuzplaukst kā puķe no zila gaisa, bet mazais to mācās, vērojot pieaugušos. Lai gan dažiem vecākiem tas varētu šķist jocīgi, atvainoties mazajam jāprot arī viņiem. Ja, strauji griežoties, neesi pamanījis bērnu, bet pagrūdis viņu, nesaki: “Pats vainīgs, ko tu maisies pa kājām!”, bet: “Lūdzu, piedod!”,” mudina psiholoģe, aicinādama atvainošanos mācīties un darīt to no sirds, jo viltojums vai piedošanas prasīšana obligātā kārtā ir viegli pamanāma. To nodod balss intonācija, mīmika un žesti, kas savukārt ārda savstarpējās uzticēšanās pamatus.
Nocirst melus jau saknē
Uzticēšanos bojā arī laikus nepamanīti meli un svešu lietu piesavināšanās, kas sākas agrā bērnībā. Daudzi vecāki gan izvēlas pievērt acis šādiem it kā sīkumiem, nenovēršot tos pašā saknē. Viņi aizmirst, ka mīlestība nozīmē arī audzināšanu un kontroli.
“Uz galda stāv trīs konfektes. Pēkšņi pagriežos, un vienas nav! Kādam varētu šķist – lai jau ēd! Tomēr man kā vecākam vajadzētu paust savu attieksmi un vienmēr atmaskot mazo melu līniju, ko atvase, visticamāk, centīsies ieturēt, taisnojoties, ka neko nezina par pazudušo saldumu. Neatstāt puspagriezienā, bet izspēlēt līdz galam, skaidri darot zināmu: “Man nepatīk, ka tu melo! Labāk pasaki, ka apēdi, un šķirsimies kā draugi!” Nevajadzētu ļaut bērnam vēl vairāk iestigt šai melu muklājā, jo viņš to iemācīsies izmantot turpmāk,» norāda A.Jankevica.
Stingrai vecāku nostājai vajadzētu sekot, arī pamanot atvasei nepiederošas lietas – pat sīkāko metamo kauliņu no bērnudārza grupas galda vai citas bērna “Kinder” olas mantiņu. “Izmēram nav nozīmes, bet vecāku reakcijai, kurai būtu jābūt ļoti dzelžanai – tu esi zaglis! Un, jo izvērstāks “šovs”, pat sabiezinot krāsas, kas notiek ar zagļiem, jo labāk! Bērns no pārdzīvojuma varētu sākt raudāt, no tā nevajadzētu baidīties, bet svarīgi arī piedāvāt mazajam atrisinājumu: “Neuztraucies, mēģināšu palīdzēt – rīt nesīsim to mantu atpakaļ, bet atceries, ka nekad nedrīkst ņemt svešas lietas!” Šīm reakcijām jābūt konsekventām un viennozīmīgām,” modelē Aiga.
Sodīt pamatoti
Kādam gan varētu šķist, ka tik krasa nostāja savstarpējām attiecībām vien kaitē un iedzen bērnu bailēs, tomēr tas ir maldīgs uzskats. Šāda rīcība vairo atbildību, savukārt uzticēšanos grauj kas cits – nepamatoti, neizrunāti un nesaprasti sodi.
“Tu šodien bērnudārzā slikti uzvedies, tāpēc nedēļu nedabūsi konfektes!” A.Jankevica min piemēru, kas ar neko labu, ticamākais, nebeigsies. Pirmkārt, bērns nesaprot, ko nozīmē slikti uzvesties. Viņam jāapzinās konkrēta rīcība, kas bija nepareizi. Tāpat mazajam nav ne jausmas, cik ilgi ir nedēļa. Viņš arī meklēs visus iespējamos līdzekļus, lai apietu vecāku norādījumu.
“Nepamatots sods ir aizsūtīt bērnu uz istabu padomāt. Tas varētu iedarboties sākumskolas posmā, bet ne pirmsskolas, jo ar bērnu, nepaceļot balsi, svarīgi izrunāt, kas noticis, uzklausīt viedokļus. Pēc šādas situācijas analīzes mazajam sods šķitīs saprotams, kā arī vairos uzticēšanos un vēlmi pastāstīt par nepatikšanām. Ja bērns reiz atzinies, ka saplēsis vāzi, bet mamma “aiziet pa gaisu”, viņš otrreiz droši vien nenāks un nestāstīs. Tā veidojas noklusētie pārdzīvojumi. Sava miera un dzīvotspējas dēļ atvase saprot, ka labāk noklusēt – tāpat viņu vainos un neiedziļināsies situācijā. Viņā sāk veidoties bailes no pieaugušā reakcijas,” skaidro Aiga, aicinādama vecākus uz līdzvērtīgu saskarsmi ar bērniem. “Nevar gaidīt, ka atvase būs bez ierunām paklausīga, stāvēs muti ciet un pusstundu klausīsies, kā lasa morāli, aizmirstot, ka bērnam tāpat ir emocijas un vajadzība izteikt savas domas!”
Pietrūka intereses
Ināra (37), farmaceite: – Pašai savu bērnu man diemžēl nav, bet, ja būtu, domāju, es ļoti augsti vērtētu savstarpējās attiecības, saprašanos un uzticēšanos. Manuprāt, tas veidojas jau agrā bērnībā no kopā pavadīta laika, grāmatu lasīšanas, kopīgām rotaļām un elementāras intereses, parunāšanās. Man tā visa pietrūka.
Tēvu bieži mājās neredzējām. Pa dienu viņš strādāja pamatdarbā kolhoza kantorī, bet vakaros piehalturēja būvniecības darbos, ko viņš labi prata. Mamma savukārt strādāja pusslodzi, bet pēc tam bija jāgādā par saimniecību, gotiņu, sivēniem un plašo dārzu. Kur vēl laiks bērniem? Bijām pabaroti un apģērbti, pārējais mūsu pašu ziņā – izmācīties, aizskriet uz kādu pulciņu un, protams, palīdzēt visos mājas darbos. Liekai interesei un emocijām, šķiet, nepietika spēka. It kā riņķotu atsevišķās galaktikās.
Tāpēc nevar gribēt, ka pēkšņi vienā dienā radīsies uzticības pilnas attiecības, kas īpaši nepieciešamas kritiskos brīžos. Man gan tāds pienāca vēlu – vidusskolas pēdējā klasē, kad manu prātu savaldzināja simpātisks, bet pilnīgi kretīnisks puisis. Harizmātiska personība, bet ar dziļām psiholoģiskām problēmām, kurš iedomājās, ka tāpēc, ka esmu viņa meitene, esmu arī viņa privātīpašums ar visu attiecīgo reakciju – greizsirdību, kontroli, fizisku un emocionālu vardarbību. Mēģinot saprast, kas notiek, kāpēc pret mani tā izturas, vai tiešām pati pie visa esmu vainīga un ja nu draugs mainās, pagāja vesels gads. No vecākiem to slēpu, jo baidījos, ka tikšu par to “sodīta”. Viņi kaut ko nojauta, bet tālāk par replikām, ka viņiem mans draugs īsti nepatīk, netika. Kad beidzot nācu pie apskaidrības, ka attiecības jāizbeidz, man palīdzēja draugi. Māte un tēvs uzzināja tikai, kad viss bija galā un pamazām atklājās baisā situācija, kādā biju nokļuvusi. Viņi bija šokā, jutās vainīgi, bet tam vairs nebija lielas nozīmes.
Bieži domāju, ka vienkārši būtu varējusi no tā visa izvairīties. Ja vien attiecības, īpaši ar mammu, būtu tuvākas un atklātākas, ja vien būtu bijušas sarunas par pirmo mīlestību, ja vien vecāki izrādītu lielāku interesi, pajautājot, kas tevi šodien nospiež, kur pazudusi ēstgriba un motivācija mācīties.
