Staru terapijas gadījumā brīvie radikāļi tiek “ražoti”, lai nogalinātu audzēja šūnas, citās medicīnas un kosmetoloģijas jomās ar brīvajiem radikāļiem cīnās, lai mazinātu, piemēram, ādas novecošanos vai šo molekulu izraisītās slimības. Lai arī cīņa ar brīvajiem radikāļiem pēdējos gados aktīvi tiek izvērsta, tomēr tie ir arī ļoti svarīgas šūnu aizsargsistēmas sastāvdaļas – tie ir balto asins ķermenīšu (leikocītu) un citu šūnu sastāvā, kur tie nepieciešami, lai izraisītu baktēriju, vīrusu iznīcināšanu vai bojātu šūnu pašnoārdīšanos.
Tādēļ nav pareizs princips – jo mazāk brīvo radikāļu, jo labāk un – jo vairāk uzturā antioksidantu, jo labāk. Lietojot papildus daudz antioksidantu lielās devās, varam nonākt otrā galējībā – samazināt brīvo radikāļu koncentrāciju baltajos asinsķermenīšos un citās šūnās. Tādējādi var samazināties šūnas spēja cīnīties ar baktērijām, vīrusiem un ļaundabīgām šūnām, kā rezultātā samazinās imunitāte un palielinās audzēju attīstības risks. Tas izskaidro, kādēļ neveiksmīgi izrādījušies daudzie eksperimenti ar papildus lietotiem sintētiskajiem vitamīniem – antioksidantiem (A, E, C), kuri nav uzrādījuši spēju mazināt audzēju attīstības iespēju, stiprināt imunitāti un uzlabot onkoloģisko slimību ārstēšanas rezultātu.
Brīvo radikāļu koncentrācijai šūnās ir jābūt noteiktā līmenī un noteiktās vietās, speciālās struktūrās – lizosomās. Bez tām šūnās ir speciāli mehānismi un antioksidantu kaskādes, kas nodrošina to brīvo radikāļu neitralizēšanu, kas “parādījušies nevietā” vai izlauzušies no tiem paredzētajām vietām. Organisms tikai tad darbojas optimāli, ja gan antioksidantu, gan brīvo radikāļu mehānismi ir optimālā līdzsvarā.
