Prognozē, ka līdz 2030.gadam Latvijas iedzīvotāju skaits varot sarukt līdz 2 miljoniem. Mūsu jau tā mazā valstiņa strauji noveco. Arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kuri dzīvo vieni, kā arī ģimeņu, kurās nav bērnu.
Manuprāt, nemaz nav jāgaida tik ilgi, lai saprastu, ka prognozētā realitāte ir patiesa. Par to liecina kaut vai fakts, ka Latvijā zem nabadzības sliekšņa jau šodien dzīvo 33 procenti jeb viena trešā daļa pensionāru. Līdz ar to mūsu valstī nabadzīgo pensionāru īpatsvars ir otrs lielākais Eiropas Savienībā. Tāpēc kaut nedaudz mierinošam pretsāpju līdzeklim pielīdzināms Satversmes tiesas lēmums par pensiju neaizskaramību, kamēr valdības vīru galvās atkal briest jauni plāni, ko, kam, kur, cik daudz atkal paņemt no tautas maciņiem. Apcerīgi noskaņoti pētnieki izstrādā attīstības stratēģiju 20 gadiem, lai gan tautai šie prātojumi ir vienaldzīgi. Ja mēs nezinām, kā beigsies šis gads, kā iesāksies nākamais, tad par kādiem 20 nākamajiem gadiem var būt runa! Daudz vairāk par zinātniskiem pierādījumiem runā kāda parasta cilvēka aprēķins, ka, “Latvijā no 20 cilvēkiem pēc vienas paaudzes paliek 10 cilvēki. No šiem 10 vēl pēc vienas paaudzes – tikai 5. No šiem 5 vēl pēc paaudzes – 2. Tas nozīmē, ka trīs paaudžu laikā cilvēku skaits Latvijā samazinās desmitkārt”. Tā ir tukša salmu kulšanu, stāstot par īpaša mehānisma izstrādi, lai palielinātu valsts iedzīvotāju skaitu, proti, katrā ģimenē piecus bērnus un tamlīdzīgi. Kamēr cilvēkiem Latvijā nebūs darba un drošības sajūtas, kamēr viņi nebūs paēduši, kamēr tiks taupīts uz veselības un izglītības rēķinam, tikmēr nebūs arī bērnu. Arī nekādi pirmsvēlēšanu solījumi nelīdzēs!
