20.gadsimta divdesmitajos gados smagi izpostītajā, bet jau neatkarīgajā, Latvijas valstī sākās pārkārtošanās miera laika apstākļiem. Kultūras dzīves atjaunošana notika līdztekus visiem pārējiem darbiem arī jaunizveidotajā Vecgulbenes miestā (1920.-1928.).
Karavīri iesaistās kultūras pasākumu organizēšanā
Armija kalpo valstij un sabiedrībai tajā. Tā ir militāra formācija, tomēr tas nenozīmē, ka karavīri var veikt vienīgi militārus uzdevumus. Spilgts piemērs tam kādreiz mūsu pilsētā izvietotais Latvijas Armijas garnizons. Garnizona karavīri aktīvi iesaistījās kultūras pasākumos, organizēja un atbalstīja tos.
Zināms fakts, ka tolaik Vecgulbenē (Gulbenē) bija dislocēts 7. Siguldas kājnieku pulks. Uzsākot agrāro reformu, jaunās Latvijas Armijas vajadzībām rezervēja zemi un ēkas Vecgulbenes muižas centrā un tā tuvumā. Baltā pils nonāca virsnieku rīcībā, bet muižas kūtī ierīkoja karavīru kazarmas. Trešajai karavīru vajadzībām atvēlētajai ēkai pilnu remontu izdevās veikt nedaudz vēlāk. Tajā ierīkoja zāli kultūras pasākumiem.
1927.gada vasarā 7. Siguldas kājnieku pulka III bataljons ar saviem spēkiem un nelielu Kultūras fonda atbalstu muižas manēžu sāka pārveidot par sarīkojumu zāli. Šī ēka jau ilgāku laiku bija stāvējusi praktiski neizmantota, bet karavīri kultūras pasākumu rīkošanai izmantoja attālo dzelzceļnieku klubu. Jaunajā garnizona zālē bija paredzēti vairāki simti skatītāju vietu ar modernu skatuvi, kā arī telpas aktieru vajadzībām. Līdzekļi galvenokārt tika gūti no karavīru sarīkojumiem. No 1925.gada par tradīciju bija kļuvušas teātra izrādes brīvā dabā (pils parkā).
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā zināms, ka brīvā dabā Vecgulbenes muižas pils parkā no 1925.gada ik gadu tika iestudētas izrādes: drāma “Indulis”, J.Akuratera traģēdija “Viesturs”, drāma “Vaidelote”, “Krusts un pērkons”, “Bajāru laikos”, “Mūsu senči”.
1928.gada 29.jūlijā iestudēja izrādi “Kuršu pēdējā cīņa par patstāvību”, kur dziesmas lugā izpildīja Gulbenes koris “Dziesmu vara”. 1929.gadā izrādē “Princese Gundega un karalis Brusubārda” piedalījās pat Dailes teātra aktieri. Režisors visām izrādēm – Fridrihs Dombrovskis – Dumbrājs. Ir zināms, ka viņš bija Valmieras teātra aktieris un režisors.
Kļūst par kultūras centru
1927.gada 6.novembrī, notika garnizona zāles atklāšana. Zāle nodrošināja 430 sēdvietas, bet kopumā varēja uzņemt apmēram 700 apmeklētājus. Atklāšanas pasākumā zāle bija pilna ar cilvēkiem. Vietas iesvētīšanas rituālu veica Vecgulbenes draudzes mācītājs Julius Egle. Pasākumā dziedāja Vecgulbenes koris skolotāja Kārļa Martinsona vadībā. Personīgi apsveikt gulbeniešus bija ieradušies Saeimas kara lietu komisijas loceklis deputāts Gotfrīds Mīlbergs un Madonas apriņķa priekšnieks Prauliņš (Vecgulbene atradās Madonas apriņķa administratīvajā teritorijā). Rakstiski un telegrāfiski sveicieni tika saņemti no ļoti dažādām iestādēm un cilvēkiem, piemēram, no izglītības ministra Jāņa Raiņa, no Latgales divīzijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa, no Dailes teātra kolektīva un tā direktora Eduarda Smiļģa. Pēc atklāšanas svētku oficiālās daļas sekoja teātra uzvedums komēdija “Pie latviešu miljonāra” (režisors Fridrihs Dombrovskis – Dumbrājs). Aktieru lomās iejutās garnizona karavīri un viņu kundzes, kā arī citi vietējie teātra mākslas entuziasti. Šis bija pirmais pasākums garnizona zālē, tam sekoja – koncerti, operas, teātra izrādes un citi pasākumi. No 1937.gada garnizona zāle tika izmantota arī kā kinoteātris.
