Mana sieva ir slikta pavāre. Sevišķi man tas sāka acīs krist tad, kad viņa kļuva man seksuāli netīkama. Nē, ne jau tāpēc, ka bija sākusi novecot un kļuvusi arvien dusmīgāka. Es biju pārstājis novecot. Bet tikmēr mana sieva savāra zupu lielā katlā visai nedēļai un bez sāls! Nevienam negaršo. Zupa saskābst. Sieva pat nevīžo izgāzt saturu un izmazgāt katlu. Man patīk garšīgi un veselīgi paēst.
Mana draudzene, kas ir par mani 20 gadus jaunāka, vienmēr apbrīno to, kā es – vīrietis labākajos gados – joprojām spēju izskatīties tikpat seksīgi kā viņas vienaudži. Kad satiekos ar draudzeni, mēs neēdam nemaz. Pārtiekam no mīlestības, šampanieša, kafijas, šokolādes. Tā nu es esmu nolēmis šķirties. Draudzene gan neizrādīja nekādas emocijas. Un tagad es nesaprotu, ko man darīt tālāk. Mana draudzene ir jauna šķirtene ar bērniem. Nesen viņa pirmoreiz mani uzaicināja uz mājās gatavotām pusdienām. Strēbu viņas vārīto zupu un kusu. Vēlāk centos atcerēties, kāda tā zupa bija. Vai bija tur sāls vai nebija? Nezinu. Pēc maltītes viņa netīros traukus vienkārši sakrāva izlietnē. Ja mana sieva tā izdarītu, es iekšēju uzsprāgtu. Taču šoreiz es nesaspringu. Bet pēc tam es galīgi par to biju aizmirsis. Atcerējos, kad biju atgriezies mājās un ieraudzīju, ka mana izlietne pieblīvēta ar netīriem traukiem. Un nezin kāpēc man nebija dusmu. Tobrīd jutos labi. Un tas bija galvenais.
