Profesionālā pavāre Valentīna Kalve jau septīto gadu Gulbenes ģimnāzijā gādā par garšīgām un sātīgām pusdienām. SIA “Valentīna Kalve” iecienījuši ne tikai ģimnāzijas skolēni un pedagogi, bet arī ļoti daudzi gulbenieši. Dienā tie ir vairāk nekā 200 cilvēki. “Šodien nav viegli nevienam uzņēmējam. Arī tam, ka varētu būt labāk, es neticu,” saka Valentīna.
– Ko šis laiks prasa no jums, lai izdzīvotu?
– Izdzīvot šajā laikā ir ļoti grūti, jo naudas kļuvis mazāk, bet nodokļi – ārkārtīgi lieli. Tie nomāc visu. Kolektīvā esam pieci pavāri, sestais – grāmatvedis. Ir jādomā, kā sešiem cilvēkiem samaksāt algas un nodokļus, kā norēķināties par produktiem un daudz ko citu. Visnelaimīgākā diena man ir katra mēneša 15.datums, kad atnāk grāmatvede un pasaka, no kādas naudas summas ir jāšķiras. Maksāju īri par telpām, pati pērku visus nepieciešamos dezinfekcijas un mazgājamos līdzekļus, par savu naudu veicu dažādas analīzes, darbiniekiem apmaksāju Pārtikas un veterinārā dienesta noteiktos obligātos kursus. Katru mēnesi tikai nodokļos samaksāju 800 latus. Līdz šim nav bijis tā, ka noteiktajā datumā kaut ko nevarētu samaksāt, tāpēc esam iztikuši bez soda procentiem. Ja jūtu, ka kaut kam varētu nepietikt naudas, pasūtu mazāk produktu. Negribu palikt nevienam parādā. Tad jau labāk pati palieku bez algas. Cenšos, cik labi vien varu, tomēr ir cilvēki, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti. Viņiem šķiet, ka Gulbenes ģimnāzijas ēdnīcā bērni nevar paēst, esot pārāk lielas rindas, daudz cilvēku nākot pusdienot arī no malas. Uz ēdnīcas durvīm ir norādīts, kādā laikā cilvēki var nākt pusdienot no citurienes. Visi gulbenieši to zina. Neviens no Rīgas nebrauc uz šejieni, lai paēstu.
– Vai mēģināt nopelnīt, klājot banketa galdus?
– Nedēļā mums ir brīva tikai sestdiena. Banketa galdus vairs neklājam, jo tam neatliek laika. Pirmajos uzņēmuma darbības gados to darījām. Ja skola lūdz kaut ko sagatavot kādam pasākumam, tad neatsaku. Ar izbraukuma tirdzniecību gan nenodarbojos, jo mums vienkārši tas nav pa spēkam.
– Kā samazināt izmaksas?
– Firmas, no kurām pērku produktus, cenas ir nedaudz samazinājušas. Svaigu gaļu no firmas pērku saldētā veidā. Tad, kad gaļu atlaidinām, tajā ir ārkārtīgi daudz ūdens. Lai gan cena ir samazināta par 5 santīmiem uz kilogramu, mēs tomēr maksājam arī par ūdeni. Cenšos, lai katrai dienai būtu savs ēdienu piedāvājums. Piemēram, šķīvis zupas, kurā ir gaļa un krējums, mums maksā 0,25 latus. Mājās par tādu naudu zupu neizvārīt. Piedāvāju desmit otros ēdienus, vārām ķīseļus, piedāvājam arī frī kartupeļus. Vasarā trīs mēnešus nestrādājam. Paši audzējam un kaltējam dilles, lai pietiktu visai ziemai. Pērn sagriezu piecus spaiņus svaigu diļļu. Kad izkaltēju, iznāca pusotrs spainis. Saldējam jāņogas, lai būtu ķīseļiem.
– Ko skolēni labprāt ēd?
– Brīnos par bērniem, ka viņi maz ēd salātus. Mums pārdošanā ir gan burkāni, gan augļi. Gatavojam dažādus dārzeņu sautējumus, bet bērni tos ēd nelabprāt. Varbūt tas tāpēc, ka mājās vecāki to visu negatavo? Skolēni labprātāk izvēlas frī kartupeļus, kotletes, vistas gaļas karbonādes. Svētdienās strādājam, lai pirmdienai gatavotu krēmus, ķīseļus, apceptu burkānus, sīpolus un paveiktu daudz ko citu. Ir gadījumi, kad vecāki paši ēdnīcas kasē samaksā par bērna pusdienām visai nedēļai, jo tas ir garants, ka bērns būs paēdis, nevis par pusdienu naudu lielveikalā iegādājies dažādus našķus. Saprotu, ka varbūt mājās nav šo našķu, bet to vietā labāk par latu paēst trīs ēdienus. Diemžēl ir bērni, kuri atklāti pasaka, ka pusdienas neēdīs, jo vecākiem nav naudas. Tas ir skumji.
– Kā ar peļņu?
– Par peļņu runāt šobrīd nevaram, jo apgrozījums ir samazinājies par trešo daļu. Pagājušajā gadā pusdienot no pilsētas nāca ārkārtīgi daudz cilvēku, bet šogad liela daļa no viņiem kļuvuši bezdarbnieki. Ļoti gribētu vēl vairāk dažādot ēdienkarti ar lētākiem ēdieniem, bet nav tādas iespējas. Cerēju, ka uzcels jauno skolas piebūvi, kur arī ēdnīcai būtu plašākas telpas, bet tagad viss ir apstājies. Ir ļoti grūti vairākas stundas uzturēt siltu ēdienu. Cilājam lielos katlus no vienas plīts uz otru. Jau sen virtuve ir kļuvusi par šauru. Šajās telpās paplašināties nav iespējams, lai gan būtu vajadzīgs dārzeņu un saldēdienu gatavošanas cehs. Šobrīd ir tikai gaužām mazs gaļas cehs.
– Kā vērtējat prasības, kas tiek izvirzītas ēdināšanas uzņēmumiem?
– Nesaprotu, kāpēc mēs nevaram, piemēram, no kāda labi pazīstama cilvēka iepirkt marinētus gurķus vai kompotus? Labprāt iepirktu arī ievārījumus, bet nedrīkstu to darīt, lai gan šajā laikā cilvēkiem tādējādi būtu vismaz kaut kāda iespēja nopelnīt. Daudzi piedāvā arī pašu audzētus burkānus un citus dārzeņus, bet tos pirkt varu tikai tad, ja audzētājs ir reģistrējies Pārtikas un veterinārajā dienestā. Par absurdu uzskatu noteikumu, ka man visas olu čaumalas ir obligāti jāsadedzina. Es nevaru tās vest uz savu dārzu, lai saberztu un tur izkaisītu. Daudzi noteikumi jau kļūst smieklīgi! Agrāk tā nebija. Ik pēc diviem gadiem ir jāapmeklē Pārtikas un veterinārā dienesta kursi, bet tajos uzzinu vienu un to pašu. Nav nekā jauna, bet 12 lati jāmaksā.
– Kā ar konkurenci?
– Konkurence pastāv, lai gan katram ēdināšanas uzņēmumam ir savi klienti un arī piedāvātais ēdienu klāsts atšķiras. Konkurence ir cenās. Ir skolu ēdnīcas, kur strādā tikai ar vistas gaļu, bet es pērku arī cūkgaļu un liellopu gaļu, kas ir veselīgāka un dārgāka.
– Kādu palīdzību vēlētos saņemt no valsts, lai varētu attīstīt uzņēmumu?
– Ēdināšanas uzņēmumiem ir jāsamazina nodokļi. Kāpēc vajadzēja paaugstināt pievienotās vērtības nodokli, jo tas visu sadārdzina? Uzskatu, ka valsts uzņēmējdarbību neatbalsta, bet arvien vairāk spiež mūs stūrī. Paldies Dievam, ka uzņēmumam nav kredītsaistību! Redzot, kā cilvēki ar tiem mokās, man kļūst bail. Ja virtuvē sabojājas kāda iekārta, to labojam par savu naudu. Par savu naudu virtuvē un ēdnīcā taisām kosmētisko remontu un vēl maksājam par īri, jo skola to nedara. Vai arī citās skolās ir tāda kārtība, ka jāmaksā īre? Maksāju arī par apsardzi, jo pērn ēdnīcu apzaga. Pirmajos gados, kad sāku strādāt, Pārtikas un veterinārais dienests gribēja aizliegt šajās telpās ēdināt bērnus, kamēr netiek ierīkota cita ieeja. Tikai tāpēc, ka ēka ir vēstures arhitektūras piemineklis, ieeja netika mainīta.
– Vai ticat, ka situācija tomēr uzlabosies?
– Neticu. Esmu pārliecināta, ka būs tikai vēl grūtāk. Kritīsim vēl dziļākā bedrē, jo ārkārtīgi daudziem cilvēkiem beidzas bezdarbnieka pabalsts. Ko viņiem iesākt? Cilvēki ir nomākti. Uzņēmumi bankrotē. Piemēram, kāpēc man jāpērk Balvos cepta maize un jānoskatās, kā sabrūk kādreizējā Gulbenes maizes kombināta ēka? Sirds sāp par notiekošo!
Ja tomēr notiktu brīnums un viss vērstos uz labo pusi, es gribētu strādāt modernā plašā virtuvē, kurā būtu modernas iekārtas, jo šobrīd viss ir roku darbs. Gribētu gatavot dažādas ruletes un pildītus sivēnus. Tādu laiku, kāds bija tad, kad strādāju restorāna “Gulbis” virtuvē, laikam nepieredzēšu. Tolaik cilvēki stāvēja garu garās rindās vēl pirms ēdnīcas atvēršanas, vārījām 100 litru zupas dienā.
– Kas ir jūsu uzņēmuma stiprā puse?
– Tas noteikti ir mans kolektīvs, uz kuru vienmēr varu paļauties. Nezinu, kas ir inventarizācija. Tāda vienkārši nav vajadzīga, jo es saviem cilvēkiem uzticos un lepojos ar viņiem. Ar vienu pavāri strādāju kopā 18 gadus. Mums atliek tikai vienai uz otru paskatīties, un jau zinām, kas darāms.
Fakti:
2010.gada janvārī sabiedriskās ēdināšanas iestādes ēduši tikai 30 procenti Latvijas iedzīvotāju.
44 procenti iedzīvotāju pusdienām atvēl ne vairāk kā 2 latus.
3 procenti – vairāk nekā 5 latus.
58 procenti strādājošo neizmanto sabiedrisko ēdināšanas uzņēmumu pakalpojumus.
78 procenti nestrādājošo nemēdz pusdienot ārpus mājas.
31 procents vidzemnieku pusdieno ēdnīcās un kafejnīcās.
