(Turpinās no 1.aprīļa)
Kristības
Kad abas ar meitu saņēmām ielūgumu uz kristībām maz pazīstamas ģimenes atvasei, kādu brīdi nevarējām izlemt, kā rīkoties, jo – kiprieši ir ļoti reliģiozi ļaudis. Kristības ir otrs nozīmīgākais notikums aiz kāzām. Tik vienkārši no šāda godpilna ielūguma nevar atteikties. Ja nu vienīgi esi pārliecināts, ka uz savām ģimenes svinībām viņa radus un radu radus aicināt nevajadzēs…
Bērnam piedzimstot, starp radiniekiem un pašiem tuvākajiem cilvēkiem tiek meklēti krustvecāki. Mazulim tie ir “nonoss” un “nuna”, bet viņa tēvam un mammai – “kumera” un “kumbaros”. Būt krustvecākiem ir godpilns un nopietns pienākums. Krustvecāki mazuli aprūpē kā savējo, apber ar dāvanām un ir bieži un mīļi gaidīti viesi viņa mājās.
Sagatavošanās kristībām ilgst 6-8 mēnešus. Vecāki izvēlas baznīcu, kurā kristīs bērnu, un restorānu, kur pēc tam svinēs kristībās. Tad kopīgi ar krustvecākiem tiek noteikta diena. Par gaidāmajā kristībām mācītājam iepriekš tiek iemaksāti 20-50 eiro. Tad vecāki fotoateljē pasūta ielūgumus un izdala tos visiem, kurus gribētu redzēt šajās svinībās. Līdzīgi kā kāzu svinībās arī kristībās viesu skaits nosaka mazuļa labklājību, tātad, jo vairāk viesu, jo labāka dzīve gaidāma mazulim.
Visu šo laiku jaunie krustvecāki gatavojas kristībām: speciālā veikalā iegādājas kristāmtērpu mazulim un līdz ar visu nepieciešamo noglabā to speciālā somā; iegādājas ķēdīti ar krustiņu; ja kristāmā ir meitenīte – arī auskarus. Kristīšanas rituālam mammai sagatavo gredzenu, dvieli un ziepes, kā arī suvenīrus dāvanām viesiem.
Kristību vēriens atkarīgs no jaunās ģimenes budžeta – tomēr visi cenšas tās nosvinēt bagātīgi un krāšņi. Vidēji kristībām tiek izdoti 2000 – 2500 eiro.
Kristības parasti sākas svētdienā pulksten11.00 vai 11.30, ceremonija ilgst stundu – pusotras. Ziepes un dvieli, kas tiek izmantots ceremonijā, pēc tam atstāj mācītājam – tāda ir kipriešu paraža.
Pēc kristīšanas ar ūdeni mazulis tiek ietērpts jaunajās drēbēs un visi ielūgtie brauc uz restorānu, kur uzklāts svētku galds. Kopā ar laba vēlējumiem viesi jaunajiem vecākiem dod parakstītas aploksnes ar naudu. Tā ir tradicionāla dāvana ne tikai kristībās, bet arī kāzās. Parasti vecāki sastāda sarakstu, lai zinātu cik kurš ir uzdāvinājis, lai tad, kad kāds no šiem cilvēkiem ielūgs viņus uz savām svinībām, nekādā gadījumā aploksnē neieliktu mazāku summu.
Tad krustvecāki izdala suvenīrus uzaicinātajiem viesiem. Tās var būt svēto ikoniņas, kuru vārdā nosaukts mazulis, vai kādas citas skaistas lietiņas. Un obligāti – kastītēs skaisti iesaiņotas konditorejas kūciņas. Ja kristītais ir zēns, kastītes pārsietas ar zilu lentu, ja meitenīte – rozā. Šādas kastītes tiek dotas iespējami daudziem pazīstamiem cilvēkiem, jo šī dāvana labvēlīgi ietekmēs mazuļa turpmāko dzīvi.
Pēc mielasta viesi, protams, dejo un izklaidējas līdz pat rītam.
Nākamās trīs dienas mazuli nedrīkst mazgāt, šajās dienās valkātās drēbes noglabā atsevišķi. Pēc trim dienām vecāki mājās rīko svinīgas vakariņas un ciemos ielūdz arī krustvecākus. Viņi ciemos nāk ar dāvanām, vanno mazuli un mazgā noglabātās drēbītes.
Mēs uz kristībām neaizgājām, jo vispirms jau nevarējām izlemt, kādu naudas summu varētu atļauties ielikt aploksnē un – vai tā atbilstu pieņemamajai normai, kā arī – diezin vai mums būs vajadzība Tafiju un Jorgosu iepazīt tuvāk.
Tomēr rozā kasītes ar zilo lentīti un kūciņu gan mēs nākamajā dienā saņēmām. Tafija nebija ņēmusi ļaunā, bet saprotoši dalījās iespaidos par lielo notikumu.
Bibliotēka
Lai arī kā centos, divu gadu laikā man vēl nebija izdevies apmierināt savu profesionālo interesi un ieskatīties Pafosas bibliotēka. Iespējams, tieši tāpēc, ka līdz šim nelielās ēkas durvis man bija slēgtas, fantāzija radīja zināmus tēlus. Uz augstajām palodzēm no ārpuses redzamās avīžu ķīpas lika domāt, ka bibliotēka nebūs pati modernākā. Sarunās ar meitu minējām: bibliotekārs būs sirms kiprietis (jo valsts iestādēs strādā vīrieši), ar garu bārdu un gadu nastas saliekts. Viņa saimniecība sastāvēs no antīkiem sējumiem, biezas putekļu kārtas uz pagājuša gadsimta vidus izdevumiem un nodzeltējušām laikrakstu kaudzēm. Datora bibliotēkā, protams, nebūs un apmeklētāju jau nu ne pavisam – jo kuram gan Kiprā ir laiks lasīt grāmatas…
Šogad noslēpumainās durvis atvērās jau pirmajā mūsu apmeklējuma reizē – tīri vai neticami… Vispirms pamanījām divus sirmus un bārdainus kungus, no kuriem viens, ērti iekārtojies pie galda, šķirstīja avīzes, bet otrs, telpas stūrī atgāzies atpūtas krēslā, filozofiskā mierā vēroja telpas griestus… Pēc bibliotekāra viņš tomēr neizskatījās.
Mirkli vēlāk no blakus telpas iznāca jauna meitene, kurai sekoja kundze pusmūžā. Abas nedroši centās aizslīdēt mums garām. O, cik daudz apmeklētāju! Un kur tad bibliotekārs?
Kamēr brīnījos, Sanita jau bija ievadījusi sarunu ar meiteni, un jau tūlīt mums tapa zināms, ka bibliotekāre ir… viņa. Strādā šeit pirmo dienu un neko nespēj mums paskaidrot. Blakus asistējošā sieviete izrādījās viņas māte, kas steidzīgi metās talkā meitai vēlreiz apstiprinot tikko dzirdēto, piebilstot, ka bibliotēka ilgi bijusi slēgta, un nekā jauna mēs te neieraudzīsim. Viņas pašas tikko mācoties saprast, kur kas atrodas.
Palūgušas atļauju aplūkot telpas un grāmatas, apstājāmies pie viena no grāmatu skapjiem. Gar sienām tie sniedzās gandrīz līdz griestiem – skapju augšējos plauktus meitene diezin vai spēs aizsniegt pat uzkāpusi uz saliekamajām kāpnītēm. Grāmatas, noslēptas aiz stikliem, bez īpašas sistēmas sakārtotas atsevišķos plauktos, neizskatījās svaigas. Par krājuma kārtojumu vēstīja vien uz skapja piestiprinātie uzraksti grieķu valodā – vēsture, literatūra… Stiklotās durvis vērās ar skaļu čīkstoņu – pat nobijos, kā veikdama ko absolūti neatļautu.
Patīkamu iespaidu radīja profesionālais vietējo laikrakstu komplekts – viena gada izdevumi bija iesieti milzīgos mākslīgās ādas vākos. Svars gan tiem nebija nekāds mazais, un, lai tos paceltu, iepriekš nācās mazliet piedomāt. Laikam jau lasīt tos iespējams stāvot pārlīkušai pār galdu, jo nekādu speciālu statīvu šiem milzīgajiem izdevumiem neredzēju.
Otrā telpā atradās grāmatas angļu valodā. To bija krietni mazāk, tomēr arī starp tām nemanīju pēdējo gadu izdevumus. Un priekš kam gan, ja nav lasītāju?
Novērtējusi, ka nedz telpas iekārtojums, nedz grāmatu fonds, nedz augstie plaukti nav domāti apmeklētāju ērtībām, izdarīju skumju secinājumu – bibliotēkai Pafosā diemžēl nav vajadzīgā prestiža… Pie tā vēl ļoti daudz jāpiestrādā. Prātā jau skatīju milzīgu darba lauku un iespējas, kas šeit būtu paveicamas, bet tad atcerējos – šajā darbā man tāpat netikt, jo neesmu rados nedz ar pilsētas galvu, nedz kādu deputātu…
(Turpmāk – vēl)
