Lai veidotos pāra attiecības, nepieciešamas vairākas būtiskas saistvielas – ne tikai iemīlēšanās izjūta un romantisks noskaņojums, kas mīlniekus paceļ augstāk par zemi, bet arī spēja nodoties otram, uzņemties atbildību par abu kopīgo nākotni, pielāgošanās un partnera savdabības pieņemšana, cieņa un tā tālāk, ko vienā vārdā mēdzam saukt par mīlestību. Šajā sarakstā neiztikt bez uzticības, kas tiek skaidrota kā stingrība savu pienākumu pildīšanā vai ticība kāda godīgumam, patiesīgumam un krietnumam. Savukārt uzticīgu cilvēku vārdnīca definē kā noturīgu un pastāvīgu savās jūtās un attiecībās. Tās ir īpašības no vērtību “augstā plaukta”, bez kā savienība kļūst teju neiespējama, un tās attiecināmas uz visām kopdzīves jomām. Labā ziņa ir tā, ka nekad nav par vēlu uzticību attīstīt un to var atjaunot, pārliecināti misionāri un pāru konsultanti Edvards un Džodija Brankampi.
Izrunāt, ko sagaida
“Uzticība laulībā ir pamatu pamats. Cik dziļas attiecības bez tās vispār var būt? Vai spēšu uzticēt otram savus slēptākos sapņus un pārdomas, dziļi personiskas lietas, nebūdama pārliecināta, ka dzīvesbiedrs neies apkārt un to neizpļāpās vai nepareizi neizmantos. Vari sevi otram atklāt tikai tiktāl, cik uzticies,” pārliecināta Džodija, akcentējot, ka uzticībai piemīt vairāki līmeņi. Tā var izpausties ne tikai sarunās, bet, piemēram, bērnu audzināšanā, naudas lietās, kopīgu lēmumu pieņemšanā, elementāru mājas darbu veikšanā un, protams, seksuālajā dzīvē.
“Katram varētu būt sava izpratne par uzticības nozīmi attiecībās, tāpēc vispirms pārim vajadzētu noskaidrot un izrunāt, ko viņi sagaida viens no otra. Daudzi diemžēl to nedara,” turpina Edvards, piebilstot, ka skaļāk par vārdiem runā rīcība, bet tai vajadzīgs laiks.
Visu pārbaudīt
“Tāpat kā cieņu, uzticēšanos pelna. Sakumā gan nostrādā tā saucamā aklā uzticība,” teic pāru konsultante, attiecību “pavasarī” tomēr mudinot būt vērīgam un veselīgi piesardzīgam. “Lai noskaidrotu, vai attiecīgā situācijā partnerim var uzticēties, es ieteiktu pārbaudīt viņu šajās lietās. Ir viegli pareizi atbildēt, bet ne darīt! Protams, jāņem vērā arī spējas. Piemēram, vienam bērnam varu uzticēt nodot ziņu skolotājam, jo viņš ir pietiekami atbildīgs, kamēr pārējie varētu to aizmirst. Tāpat laulībā nesagaidu, ka vīrs, teiksim, nomazgās tikpat kārtīgi traukus.”
“Ir svarīgi redzēt uzticības robežas. Ar laiku es, piemēram, zinu, kā mana sieva rīkosies attiecībā pret naudu, mājas dzīvi un mani, vai būšu vienīgais vīrietis viņas dzīvē. Dažiem tā dēļ, ko viņi redzējuši vai dzirdējuši, uzticība otram ir zudusi,” piebilst E.Brankamps.
Visdziļākais ievainojums
Ja uzticība iedragāta vienā vai otrā sadzīves aspektā, piemēram, partneris regulāri aizmirst samaksāt kādu rēķinu, to var pārskatīt un labot. Tomēr ir joma, kur šīs kvalitātes trūkums nostrādā graujoši – neuzticība seksuālajā dzīvē! “Mēs to saucam par “darījuma laušanu”, kas var iznīcināt laulību, jo tam, pret kuru partneris bijis neuzticīgs, tas ir ļoti dziļš ievainojums. Seksuālās attiecības ir visintīmākās, privātākās, ko ne ar vienu citu nevajadzētu dalīt. Citādi kaut kas ļoti dārgs un vērtīgs tiek sabojāts un izkaisīts vējā. Tas ietekmē pat brīvo attiecību piekritējus, kuri apgalvo, ka viņiem nerūp, ka partnerim ir mīļākais,” atzīst Dž.Brankampa, vienlaikus norādot, ka pat šādi sadragātu kuģi var atjaunot. «Esmu redzējusi pārus, kas to pārvar, un laulību atjauno. Tomēr tas ir ļoti garš un darbietilpīgs process, kas prasa ne vien piedošanu no cietušā puses, bet savas rīcības izpratni un nožēlu no neuzticīgā. Viņam jāsaprot, ka nu pāris attiecības sāks nevis no nulles, bet ar pamatīgu mīnusa zīmi no viņa puses. Uzticību varēs atgūt pamazām, konsekventi pierādot to, kas nozīmē, ka visa viņa turpmākā rīcība būs “kā uz galda”. Protams, situācija jāizvērtē, kāpēc tā atgadījies. Vai bijušas kādas neapmierinātas fiziskās un emocionālās vajadzības? Tas gan neattaisno izdarīto, bet tā iespējams atklāt vājās vietas, kas jāstiprina.”
Uzticība sākas ģimenē
Cilvēks, kuram var uzticēties katrā dzīves solī, nenokrīt no zila gaisa, bet tiek veidots ģimenē, turpina konsultante. “Tas sākas ar pašiem mazākajiem pienākumiem un uzdevumiem, kurus paveicot svarīgi bērnu paslavēt un tā arī pateikt, ka viņam var uzticēties. Mācīt uzņemties atbildību par mājdzīvniekiem, rīkoties ar naudu, saprast, ka godīgums vienmēr ir labākais ceļš. Mēs pat esam darījuši tā, ka, atgriezušies no veikala un pamanījuši, ka kasiere kaut ko nav pieskaitījusi, ejam atpakaļ un maksājam. Bērniem tas ir ļoti iedarbīgs piemērs, un godaprāts mūsu ģimenē ir svarīga tēma. Tā vajadzētu būt visās ģimenēs, jo uzticības trūkums bojā ne tikai attiecības, bet sabiedrību kopumā,” dalās Džodija, aicinot katru aizdomāties – vai esmu cilvēks, kam var uzticēties?
Jūtos nodota
Renāte (40), strādā tirdzniecībā: – Māris bija mana skolas laika pirmā mīlestība. Nopietnas attiecības sākām veidot, kad man bija 13, viņam – 16 gadu. Manos 18 gados svinējām kāzas, uzreiz dzima bērni. Lai arī Māris pēc laulībām kļuva vēsāks. Tā šķita normāla laulāto dzīve. Naudu viņš deva, mājās visa kā pietika, intīmā dzīve arī bija kārtībā.
Situācija mainījās neilgi pirms otrā bērna piedzimšanas, kad Māris vienu dienu ieradās kopā ar draudzeni. Vienkārši! Ilgi raudāju, pārdzīvoju, braucot uz dzemdībām, no vīra pat neatvadījos. Tomēr nācās šo situāciju pieņemt, jo palikt vienai ar diviem bērniem nebija kur. Māris ar dubultu sparu sāka mani aplidot, kaut nekad tā arī neatvainojās.
Turpinājām dzīvot, un pa lielam viss notika, kā ierasts, vien ar apziņu, ka Mārim palaikam uzrodas mīļākās. Sapratu, ka viņš vienkārši bez tā nevar dzīvot. Samierinājos, bet līdz brīdim, kad uzzināju, ka vīra draudzene gaida bērnu. Pieprasīju šķiršanos. Māris piekrita un ātri vien nodibināja nākamo ģimeni, kaut zinu, ka ieradumu laist pa kreisi viņš tā arī nav atmetis.
Zinu, ka otrreiz neko tādu savā dzīvē vairs nepieļautu. Tas atnesis pamestību, pāridarījuma, nodevības izjūtu, to, ka dziļākajā būtībā neuzticos vīriešiem, tādēļ pēc jaunām attiecībām neilgojos. Lai arī finansiāli ir pagrūti, izbaudu brīvību, ka mani neviens nekontrolē, ģērbju, ko vēlos, un daru, ko vēlos. Pamatīgi cēlusies mana pašapziņa. Bet Mārim esmu piedevusi – tā vieglāk!
