Mūsu izcilajai tautas dzejniecei Elzai Ķezberei 5.maijā apritēja 99.gadskārta. Viņas mūžu var apbrīnot, pielūgt un dievināt.
Pēc 1941.gada traģiskajiem notikumiem Litenē, kad viņa zaudēja vīru un meitenes tēvu, Elza palika nesalauzta un uzrakstīja spilgtu dzeju par aizrestotiem ešeloniem. Tā bija pirmā masveida deportācija un tautas garīgā spēka iznīcināšana. 1943.gadā šī dzeja tika apkopota krājumā “Jāapsnieg”. Kā daudzi arī Elza Ķezbere 1944.gadā caur Liepāju dodas bēgļu gaitās. Tad viņai top dzejoļi ”Dzimtenei” (ar piezīmi – 1944.gada novembrī degošā Liepājā) un “Tēvuzeme, nepagaisti” ar to pašu datējumu – izpostītā Liepājā.
Pēc Vācijas bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem Elza Ķezbere 1950.gadā nonāk ASV. Tur starp Ņujorkas debesskrāpjiem aizrit lielākā viņas dzīves mūža daļa. Tur 1990.gadā man izdodas viņu pirmo reizi ieraudzīt, iepazīt un intervēt un tā paša gada vasarā 14.jūnijā ar Latvijas televīzijas palīdzību parādīt visai Latvijai.
Pirmais dzejas krājums „Profils Stiklā” tika izdots Latvijā 1937.gadā. Pēc gada – “Dziedošais gliemežvāks” un “Vēstules Pēram Gintam”. Būdama trimdā, Elza turpināja dzejot, un iznāca vēl četri krājumi.
1992.gadā, kad ar tautiešu atbalstu dzejniece atbrauca uz Latviju, mūsu ģimenei bija tas lielais gods viņu uzņemt mūsu mājās, organizēt pasākumus un vienkārši būt viņas tuvumā. Neņemot vērā nogurdinošos pārbraucienus un daudzās tikšanās reizes, mūsu mājās ilgi vēl turpinājās sarunas par dzīvi, dzeju un aizvadītajiem gadiem.
Var tikai apbrīnot viņas gara spēku un interesi par dzīvi. Kad viņa nesen piezvanīja ar Eleonoras Šturmas kundzes piepalīdzēšanu, viņas balss skanēja tikpat moži kā toreiz Latvijā. Elzu joprojām interesē, kas notiek Latvijas politiskajā dzīvē un kultūrā. Un man bija jāstāsta, jāstāsta…
Sūtīsim dzejniecei sveicienus no dzimtās Tirzas, no brīvās Latvijas! Lai Dievs palīdz sagaidīt simtgadi! Vēlēsim visi kopā Elzai izturību un možu garu!
