Dzidra Dievbērna ir dzimusi un augusi druvēniete, visu mūžu palikdama uzticīga vecāku mājām “Maztrušļiem”, jo te visskaistāk zied ceriņi un vissaldāk smaržo liepas. Te ik soli un domu sargā vecāku svētība. Šodien “Maztrušļos” viņa saimnieko kopā ar māsu Annu.
Dzidra ir vecākā starp četrām māsām un šogad svinēs 82. dzimšanas dienu. “Man vecāki savulaik deva divus vārdus – Dzidra un Lidija, bet pašai labāk patīk un arī esmu pieradusi, ka visi sauc par Dzidru. Agrāk vecāki bērniem deva tādus pamatīgus un latviskus vārdus,” saka Dzidra. Viņai patīk arī savs – no vīra gūtais – uzvārds Dievbērna, kas, tiesa, dzīvē radījis ne mazums pārpratumu. “Ja pa tālruni jānosauc uzvārds, tad dažkārt ir ļoti grūti iestāstīt, ka esmu Dievbērna. Vienmēr tad saku, lai saliek kopā vienā vārdā “Dievs” un “bērns”,” stāsta Dzidra. Viņa atminas, ka savulaik Druvienas vecajā skolā strādājis skolotājs ar tādu pašu uzvārdu.
Apkārt labi ļaudis
Skolas gaitas Dzidru aizvedušas uz Druvienas veco skolu. Tirzas slimnīcā, kur tagad atrodas sociālās aprūpes centrs, Dzidra strādājusi par medicīnas māsu pie zobārsta. “Man jau gan ir bail no medicīnas,” viņa atzīst. Ir izbaudīts arī ne tik vieglais teļkopējas darbs, tomēr možuma pietiek arī šodienai.
“Druvienā cilvēkam viss palīdz, ja pats esi pret visu labs. Man apkārt ir labi cilvēki,” pārliecinājusies Dzidra. Arī vārdadienā, kad ciemojāmies “Maztrušļos”, rīta pusē ar laba vēlējumiem ciemos atstaigājis kaimiņš, uz pusdienas pusi – arī tuvējā kaimiņiene Lidija. “Šajā dienā neesmu aizmirsta, bet nu jau visi pamazām kļūstam veci. Vienam tāda, otram šitāda vaina. Man vārdadiena patīk labāk, jo tad nav jādomā par gadiem. Kad sanākam kopā, tad gan Druvienas jaunumus, gan politiku pārspriežam. Vienam kaimiņam viena avīze un žurnāls, otram cita, tā nu maināmies. Arī dēls Uģis, kurš dzīvo Rīgā, regulāri atbrauc ciemos. Viņam arī lauki patīk,” stāsta Dzidra. Viņa neparko negribētu dzīvot pilsētā, jo jūtas piederīga laukiem.
Ir tikai jākustas
Dzidra stāsta, ka lielu saimniecību abas ar māsu vairs neturot. Tik vien kā vistas, suns un dārzs. Arī līdz pagasta centram prāvs gabals, tāpēc iztiekot ar divu autoveikalu pakalpojumiem. Savulaik apmeklēti arī pagasta pasākumi, bet tagad – grūti nokļūt.
“Vecumā cilvēkam, cik vien iespējams, ir jākustas. Agrāk pati arī maizīti cepu, jo ir laba maizes krāsns. Tagad to nedaru. Druvienā cepēju ir daudz,” stāsta Dzidra, kura ir arī liela puķu audzētāja un, izrādās, prot cept arī garšīgas tortes. “Es nesūdzos par dzīvi, lai tik veselība turas,” saka Dzidra.
