Laimis Rācenājs par citu tautu valodu, mūziku un to skanīgumu var runāt ilgi.
Laimis Rācenājs par citu tautu valodu, mūziku un to skanīgumu var runāt ilgi. Viņš līdz sīkumam izjūt katra burta pārvēršanos notī un nenoliedzami ir oriģināls mūziķis, kas spēj dziedāt vairāk nekā 15 valodās.
“Ja visi cilvēki krīt uz vienu, es atkal uz kaut ko citu. Man tā bijis vienmēr,” uzsver Laimis, komentējot savu aizraušanos. Un tādēļ viņam neesot svarīgi, vai dziedāt dažiem cilvēkiem vai veselam stadionam. “Var būt lielākajai daļa cilvēku nepatīk, ko es daru, bet vienam patīk, un jādara viss, lai tā arī būtu,” uzsver mūziķis.
Jāskan pa īstam
Patiesībā viņš nekad neesot skaitījis, cik valodās dzied. “Eiropas valodās gandrīz visās, arī japāniski. Visas jau nevar nosaukt,” atzīst Laimis Rācenājs. Protams, lai dziedātu kādā valodā, tā ir jāiepazīst un jāizpēta. “Fonētiski, jā, bet kārtīgi pārzināt valodu nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Ir svarīgi noskaidrot, kā vārdus vajag izrunāt un kā ne, lai skanētu pa īstam,” atzīst mūziķis. Tas esot sarežģīts un grūts process, bet tieši tādēļ jau viņš ar to nodarbojoties.
“Dažreiz mani interesē tikai dialekti, kas raksturīgi kādai noteiktai vietai valstī,” saka mūziķis. Un tas nozīmējot ilgu sēdēšanu bibliotēkās, meklēšanu, pat bezcerīgu. “Pārāk maz pie mums ir iespējams iegūt informācijas. Nedziedu jau daudz dziesmu vienā valodā, bet milzum darba un laika prasa piecu vai sešu iemācīšanās. Vienkārši norakstīt vārdus nav jēgas. Valoda pati par sevi ir mūzika, un kombinācijā ar melodiju tā ir jāizjūt, un tas nenāk ātri,” skaidro Laimis.
Nav pret latviešu valodu
Jautāts, kāpēc tik maz viņš dzied latviski, Laimis atbild, ka dzimtā valoda viņam nešķiet tik interesanta. “Man nav nekas pret latviešu valodu, un būtībā jau es arī to pilnībā nepārzinu, jo katrā pusē ir savs dialekts. Bet mani saista citas valodas. Varbūt tāpēc, kas esmu mazas tautas pārstāvis. Tie, kas dzīvo pasaules lielvalstīs, ar to neaizraujas. Ir viņiem cita mentalitāte un nav vajadzības iedziļināties mazu tautu valodās,” domā Laimis. Iespējams, tādēļ viņš ir vienīgais mūziķis Eiropā, kas ir aizrāvies ar dziedāšanu tik daudz un dažādās valodās.
Interese par valodām viņam bijusi jau skolas laikā. Vakaros pat līdz dziļai naktij Laimis mācījies zviedru un vācu valodu. Un bibliotēkā viņš varējis sēdēt stundām ilgi. Laimis ir savas dzimtās pilsētas Kuldīgas patriots, un šeit aizsākusies viņa muzikālā karjera. Mūziķis toreiz skaitījies “kaut kas baigi labais” un, protams, popularitātes netrūcis. Arī tagad Laimis par to nesūdzas. Taču viņam šķiet, ka daudzi labi mūziķi šodien netiek novērtēti. “Kaut vai Eirovīzijas konkurss to pierāda, esmu profesionālis un droši varu apgalvot, ka Arņa Medņa dziesmai vajadzēja būt pirmajā piecniekā,” uzskata Laimis. Liela daļa klausītāju šodien esot tendēti uz komercmūziku. Pēc Laimja domām, tas vairāk līdzinoties principam, kas der visam, neder nekam. “Pasaule ir traka pēc hitiem, un tad mūziķi gozējas slavas saulītē, bet pēc tam, ka dziesma vairs nav modē, šie cilvēki it kā “atslaukās” un nevienam nav vairs vajadzīgi,” secina Laimis.
1000 latu mēnesī
Stāstot par savu dzīvi, Laimis to nosacīti iedala posmos. Nozīmīgs esot bijis laiks , kas nodzīvots Igaunijā. Uz kaimiņvalsti viņš aizbraucis, lai mācītos koledžā Tallinā. Laimis bijis viens no retajiem censoņiem, kas absolvējis divas specialitātes – kordiriģentus un estrādes dziedātājus. “Tas bija traks laiks – mācības, darbs, mazs bērns. Tagad tā vairs nevarētu,” atzīst mūziķis. Vairāk nopelnīt varējis padomju pilsonis, spēlējot dažādos saviesīgos pasākumos kaimiņos Somijā. Par vienu vakaru – 100 dolāru – tā bijusi liela nauda, mēnesī gadījies nopelnīt pat 1000 dolāru, taču, sākoties atmodas laikam, šis bizness pajucis. Tad kādu laiku Laimis devies peļņā arī uz Vāciju. Par piedzīvoto dažādās valstīs viņš var stāstīt tikpat daudz kā par šo tautu valodām.
“Esmu nodarbojies ar dažādiem mūzikas stiliem. Somijā spēlēju salona mūziku, tad aizrāvos ar džezu, nu visu nemaz nevar nosaukt, ” stāsta Laimis. Vienvārdsakot, raiba bijusi gan muzikālā, gan personīgā dzīve. “Kā atkļuvu atkal Latvijā? Iemīlējos rīdziniecē un atbraucu uz Rīgu,” skaidro Laimis. Tā esot laimīga mīlestība, jo kopā ar Karīnu viņš Latvijā dzīvo un strādā septiņus gadus. “Viņas dēļ es neaizbraucu uz Himalajiem. Man bija piedāvājums trīs mēnešus doties līdzi ekspedīcijā, apmeklējot daudzas valstis. Tas bija mans sapnis, bet neaizbraucu. Cilvēkam ir grūti atteikties no sapņa, bet tā notika,” atzīst Laimis.
Misija – skolotājs
Vai ceļošana viņu saista tāpat kā dziedāšana daudzajās valodās. “Esmu ceļojis, pēdējā laikā gan mazāk, jo ierobežo finanses, bet tagad man arī tas neliekas tik nozīmīgi,” spriež Laimis. Vai tas nozīmē, ka “trakākie gadi” jau pagājuši? “Grūti spriest. Negribas jau runāt par vecumu, un reizēm es aizmirstu, cik man ir gadu, bet dziedu jau ilgi – četrdesmit gadus,” saka Laimis.
Lai arī viņu uzskata par mūziķi un dziedātāju, Laimis atzīst, ka vispirms jau viņš esot skolotājs. To varot saprast gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. “Pusgadu tagad atpūšos, bet līdz tam strādāju par mūzikas pedagogu, tad arī mazie bērni man dziedāja piecās valodās un iemācījās, kā skan skanīgākā valoda pasaulē – itāļu,” stāsta mūziķis. Bet skolotājs Laimis esot arī uz skatuves. Tādā veidā viņš būtiskas lietas spējot nodot tālāk citiem, un tā esot savdabīga misija.
