Situācija ar Lato Lapsu nav nemaz tik sveša arī žurnālistiem, kas strādā reģionā. Noteikti ikviens no savas pieredzes atcerēsies vismaz kādu vai pat pāris gadījumus, kad piesolīts izrēķināties.
Piemēram, “parunāties uz ielas kādā tumšā vakarā”. Ir bijis gadījums, kad mūsu pusē žurnālistam centās aizdedzināt auto. Bijuši gadījumi, kad zvanīts un draudēts pa tālruni, pat izteikti lāsti. Ir žurnālisti sūdzēti tiesā. Tie ir mēģinājumi apturēt, ietekmēt, neļaut publiski izskanēt informācijai, diskusijai, problēmai, kas aktuāla plašai sabiedrībai. Vai izdevīgāk ir apvainoties un ietekmēt žurnālistus no spēka pozīcijām, nevis nākt un piedāvāt savu viedokli (bieži vien pretējo), iesaistīties komunikācijā un galu galā pierādīt savu taisnību, jo tikai vecajos laikos patiesība bija tikai viena.
Nākas secināt – vēl tikai mācāmies dzīvot demokrātijā, kurā vienlīdz cienījams un neaizskarams ir katrs viedoklis, tostarp žurnālista. Spilgts sava viedokļa paudējs ir Lato Lapsa. Arī reģionālajā presē mēdz būt tādi. Lai atceramies traģisko gadījumu Liepājā pirms vairākiem gadiem, kad tika nogalināts žurnālists, kas regulāri gatavoja ironiskas publikācijas par vietējām nebūšanām.
Amata brāļu un māsu dzīve nekad nav bijusi rozēm kaisīta. Latvija ir maza. Te cits citu pazīstam. Nespējam distancēties no šīs personiskās komunikācijas un pieņemt, ka bez tās mums katram ir arī savs maizes darbs, sava pilsoniskā nostāja, sava sirdsapziņa ne tikai pret personībām, bet arī pret tautu, valsti. Reizēm nav viegli šīs atbildības līdzsvarot. Sevišķi, ja ir jārēķinās, ka pēc tam būs draudi, būs mēģinājumi pierādīt, ka esi maita. Turies, Lato Lapsa, mēs ar tevi!
