Tiem, kas vēl nav iemācījušies, vai pat nav izraudzījušies dzejoli, lai saņemtu dāvanu Ziemassvētkos, ir jāpasteidzas, jo līdz 24.decembrim laika nav daudz.
Tiem, kas vēl nav iemācījušies, vai pat nav izraudzījušies dzejoli, lai saņemtu dāvanu Ziemassvētkos, ir jāpasteidzas, jo līdz 24.decembrim laika nav daudz. Tirzas pagasta “Ģevjāņu” māju saimnieci, pensionētu vācu valodas skolotāju Irēnu Maldoni tas nesatrauc. Viņa mūsdienīgu dzejas vārsmu vietā izvēlas latviešu tautasdziesmas par Ziemassvētkiem, jo uzskata, ka nekas nav skaistāks par tām.
“Ziemassvētki ir gada nobeiguma un gada sākuma svētki, saistīti ar gadskārtām. Senie latvieši tos svinēja arī kā auglības svētkus, jo no Ziemassvētku tradīcijām bija atkarīga nākamā gada raža gan lopkopībā, gan laukkopībā. Arī budēļi, kas gāja no mājas uz māju, nesa svētību,” stāsta Irēna.
Atceras pirmos Ziemassvētkus
Saimniece stāsta, ka Ziemassvētkiem veltīts daudz skaistu tautasdziesmu. Viņa atceras bērnību, ka vienmēr, kad sanākuši ciemiņi, bērniem vajadzējis skaitīt vispopulārākās tautasdziesmas. Piemēram, par svētkiem, kas sabraukuši rakstītām kamanām un jāsteidz tos saņemt, laukā skrienot ar basām kājām. “Bija 1942.gada Ziemassvētki. Man bija seši gadi. Skolā vēl negāju. Kopā ar vecākiem un divām vecākajām māsām dzīvoju tepat, “Ģevjāņos”. Tirzas kultūras namā bija Ziemassvētku eglīte. Mani pirmo reizi paņēma līdzi. Tas bija neaizmirstams notikums, jo tolaik nekādu pašdarbības pulciņu, kādi ir šodien, nebija. Tika teikts, ka būs arī Ziemassvētku vecītis, tāpēc mācījos tautasdziesmu par iešanu klausīties, vai bites skaisti dzied, lai pēc dziesmas spriestu par gaidāmo vasaru. To noskaitīju un saņēmu saldumu paciņu, nebeigdama brīnīties par košo vecīša tērpu un garo, balto bārdu,” atminas Irēna.
Viesus mielo ar galertu un ābolputru
“Ģevjāņu” māju plašā goda istaba pieredzējusi daudz viesu. Ziemassvētkos te pulcējušies radi un kaimiņi, jo tad svinēta arī Irēnas tēva dzimšanas diena. “Māja bija smaržu pilna. Tika cepts un vārīts. Tradicionāli vienmēr galdā bija liela bļoda aukstās gaļas un ābolputras. Tolaik ābolu ķīseli dēvēja par putru. Tas bija galvenais cienasts. Bija izrotāta eglīte, pie kuras mēs gājām rotaļas. Mums, bērniem, patika pārģērbties, lai tēlotu ķekatniekus. Ziemassvētku vecītis gan mūsu mājās netika nācis,” stāsta Irēna.
Katrā tautasdziesmā sava gudrība
Saimniece uzskata, ka tautasdziesmas ir salīdzināmas ar gudrību krātuvi. Tāpēc no tās viņa izraudzījusies savas vismīļākās četrrindes. Piemēram:
“Lēni, lēni sniedziņš sniga,
Ziemassvētku vakarā,
Klusi, klusi Dieviņš nāca,
Katras sētas pagalmā.”
Ziemassvētkus skolotāja saista ar saules atgriešanos, tāpēc viņa izvēlas šādu tautasdziesmu:
“Gaišu, gaišu sveci dedzu
Ziemassvētku vakarā,
Lai saulīte ceļu zin,
Kur to gaida atpakaļ.”
Populāra dziesma bija “Reiz mežā dzima eglīte” un “Klusa nakts, svēta nakts”. Modernākām dziesmām laikam kļūstu par vecu,” bilst Irēna. Viņa saprot, ka dzīve iet uz priekšu un viss mainās. Arī svētku svinēšana, tomēr Ziemassvētkos zem izrotātas eglītes vienmēr ir sarūpētas dāvanas un padomā skaista tautasdziesma, bet mielasta galdā kūp sutināti skābi kāposti, miltaini kartupeļi un sātīgs cūkas cepetis. “Ziemassvētkus gaida visi cilvēki. Arī es, tāpēc izdzīvosim šo gaidīšanas prieku,” mudina I. Maldone.
