“Bailes ir emocijas, ko cilvēki vismazāk gribētu piedzīvot. Tās ir visnomācošākās no visām jūtām, kas rodas draudu un briesmu situācijās un mudina meklēt drošu vidi un palīdzību. Lai cik nepatīkamas, bailes mums tomēr ir vajadzīgas, jo tās cieši saistītas ar pašaizsardzības instinktu, kas nodrošina izdzīvošanu. Bailes ir iedzimtas, tās izjūt visi cilvēki,” psihoterapeite Baiba Gerharde raksturo emocijas, kas no uzdevuma pasargāt un brīdināt nereti pārtop slazdā. Šo stāvokli dēvē par fobijām, kas nozīmē iracionālas un nesaprotamas bailes, kad cilvēks sajūt apdraudējumu vietās un no lietām, kas vairumam šķiet nekaitīgas. “Piemēram, lifts ir visnotaļ noderīgs pārvietošanās līdzeklis, taču kādam, kas vairākas stundas pavadījis starp stāviem iesprūdušā kabīnē, var attīstīties fobija, kas turpmāk liek izmantot tikai kāpnes. Fobijai raksturīga izvairīšanās no bailes un trauksmi izraisošām situācijām, kas prasa piepūli un ierobežo cilvēka dzīvi un izvēles brīvību,” salīdzina psihoterapeite, aicinot ielūkoties baiļu dabā, lai saprastu, kā tās valdīt.
No nemiera līdz šausmām
“Bailes izraisa vairākas pārmaiņas organismā, kas mobilizē cilvēku rīcībai. Sašaurinās ādas asinsvadi (nobālēšana), iespējama trīce un zosāda, drebuļi, auksti sviedri, sausuma sajūta mutē, zobi var būt krampjaini sakosti vai klabēt, paātrinās sirdsdarbība, kad šķiet, ka sirds sitas kaklā, paātrinās un padziļinās elpošana, paplašinās acu zīlītes, tiek bremzēta kuņģa zarnu trakta darbība, gremošanas procesi, jo visa enerģija tiek novirzīta ķermeņa muskulatūrai. Asinīs palielinās cukura līmenis, kas rada enerģiju, un vielas, kas paātrina asins recēšanu,” baiļu fiziskās izpausmes sauc B.Gerharde. Viņa piebilst, ka nelielas bailes cilvēks izjūt kā trauksmainas priekšnojautas un nemieru. Tām augot, izmanām aizvien lielākus draudus savai labklājībai. Savukārt stipras bailes rada pilnīgu neaizsargātības izjūtu un grauj pārliecību par personisko drošību, līdz pāraug šausmās.
Specifiskās, sociālās un agorafobijas
Šie simptomi parādās, arī piedzīvojot fobijas (nesaprotamas bailes), ko var iedalīt vairākās grupās, turpina psihoterapeite. “Specifiskas jeb izolētas fobijas gadījumā bailes rodas no kādas vienas noteiktas situācijas, piemēram, lidošanas lidmašīnā, zobārsta apmeklējuma, vai konkrēta objekta – suņa, zirnekļa, pērkona, pagraba. Savukārt sociālās fobijas centrā ir bailes piedzīvot kaunu un izgāšanos citu cilvēku klātbūtnē. Bailes nokļūt uzmanības centrā, jo šķiet, ka apkārtējie noteikti ievēros un negatīvi novērtēs attiecīgo rīcību. Piemēram, cilvēks baidās sabiedriskās vietās ēst, dzert, runāt, neapmeklē publisko tualeti, nespēj iepirkties, jo domā, ka apkārtējie ielūkojas viņa groziņā ar nosodošiem skatieniem, jo viņš pērk “nepareizos” produktus. Bet agorafobijai raksturīgas bailes atrasties sabiedriskās vietās, ļaužu pūlī, vienatnē braukt vilcienā vai autobusā, atrasties tālu no mājām. Cilvēks baidās, ka viņam kļūs slikti un neviens nespēs sniegt palīdzību. Nedrošība ievērojami mazinās vai pat izzūd pavisam, esot kopā ar pazīstamu un uzticamu personu,» norāda B.Gerharde.
Emocijas izstumj cita citu
Ir dažādi iemesli, kāpēc veidojas fobijas, tomēr dziļākās saknes meklējamas bērnībā, kur fiksējušās bērna bailes un nedrošība, pārliecināta psihoterapeite. «Iespējams, vecāki nav bijuši pieejami, kad tas mazajam bijis vajadzīgs, vai arī nav iejūtīgi reaģējuši, mierinājuši, aizstāvējuši savu atvasīti. Smagas sekas atstāj kaunināšana un izsmiešana par bailēm,” teic Baiba. Vislabākā baiļu profilakse ir laimīga bērnība – siltas un drošas attiecības ar vecākiem. Ja tomēr baiļu stīga nav laikus nocirsta un pārāk cieši ievijusies ikdienā, speciāliste iesaka vairākus paņēmienus, kā ar tām cīnīties. “Ja nobijies ir bērns, vislabākais būt viņam līdzās, iedrošināt tik ilgi, kamēr bērns pats signalizē, ka atbalstu viņam vairs nevajag. Arī pieaugušajiem uzticama cilvēka atbalsts un klātbūtne vājinās vai pat izkliedēs bailes un nedrošību, tomēr, bieži to izmantojot, mazinās paša spēju tikt ar situāciju galā. Tad var izveidoties atkarīgas attiecības. Pietiek, ja cilvēks otra klātbūtni vienkārši iztēlojas,” atzīst B.Gerharde, piebilstot, ka baiļu situācijās noder arī atslābināšanās un elpošanas vingrinājumi, kā arī spēja uz šīm emocijām paskatīties no malas, tikai fiksējot tās savās izjūtas un maņās.
“Emociju savstarpējās regulācijas tehnika balstās uz to, ka viena emocija izstumj otru, piemēram, dusmas izstumj bailes. Ja ir bail iet pār tiltu, ar iztēles palīdzību jāsakopo dusmas un jādodas pāri, pie sevis dusmīgi baroties un žestikulējot. Nemēģināt sev palīdzēt, lietojot alkoholu, kafiju un tabaku!” mudina psihoterapeite, atgādinādama, ka cilvēkam piemīt resursi neļaut bailēm pakļaut viņa dzīvi.
Piedzīvojot bailes:
Noder atslābināšanās un elpošanas tehnikas.
Jācenšas uz situāciju palūkoties distancēti ar pētniecisku interesi.
Ja bailes atkārtojas, jāatgādina sev iepriekšējā pieredze, ka nekas ļauns nenotika.
Nakts laikā palīdz karote medus, krūze silta piena vai kakao.
Jāatceras, ka no bailēm nevar nomirt vai sajukt prātā.
Atraisot mezglu
Kāda 36 gadus veca sieviete autobusā, piedzīvoja sirdsklauvju lēkmi. Viņu pārņēma spēcīgas bailes, ka varētu pēkšņi nomirt. Sieviete nosvīda, viņai sāka trīcēt rokas un trūkt gaisa. Viņa tika nogādāta slimnīcā. Tur noskaidrojās, ka sievietes sirds ir vesela un ka viņa pārcietusi panikas jeb trauksmes lēkmi, kas nav veselībai bīstama un pāriet pati no sevis. Taču pārdzīvotās izjūtas bija tik spēcīgas, ka sieviete turpmāk sāka izvairīties braukt autobusā. Nākamā trauksmes lēkme sievieti pārsteidza tunelī. Viņai bija izjūta, ka zaudēs samaņu un cilvēki viņu sabradās. Tā arvien palielinājās “bīstamo” vietu daudzums, līdz sieviete piedzīvoja panikas lēkmi darbā. Tas bija kritiskais punkts. Ko darīt? Atmest ar roku karjerai? Sieviete atrada sevī spēku un vērsās pie ģimenes ārsta.
Psihoterapijā noskaidrojās, ka sievietes vecāki bieži konfliktējuši un strīda karstumā mamma izmisumā skrējusi ārā no mājas, kliedzot, ka viņa nevienam nav vajadzīga. Viņa vienmēr atgriezusies, bet paciente spilgti atcerējās briesmīgos izmisuma pilnos mirkļus, kad baidījusies, ka nekad vairs mammu neredzēs. Tā bijusi neizturama pamestības un vientulības izjūta. Šīs bailes fiksējās viņas iekšējā pasaulē un atgādināja par sevi draudošas šķiršanās situācijā (pirms brauciena autobusā paciente bija sastrīdējusies ar savu draugu, un viņš bija pateicis, ka nezina, vai vēlas turpināt abu attiecības).
Sieviete spēja izraudāt aizturētās asaras un paraudzīties uz savu dzīvi ar citām acīm. Zaudējums vienmēr sāp, bet, ja ļaujam sev sērot, sāpes ar laiku norimst. Sieviete vairs nepiedzīvoja panikas lēkmes, spēja brīvi pārvietoties. Viņa palika kopā ar draugu, un abu attiecības uzlabojās. Sieviete guva panākumus darbā, jo, noticējusi sev, spēja daudz drošāk izteikt savas domas, aizstāvēt idejas, strīdēties ar kolēģiem. Atrisinoties sāpīgajam mezglam, mainījās arī citas lietas viņas dzīvē.
No psihoterapeites pieredzes
