Sekojot līdzi Latvijas sportistu gaitām Olimpiskajās spēlēs Londonā, bija gan jāraud, gan jāpriecājas, gan jāsajūsminās, gan jālamājas. (Kas tikai nav jāiztur televizoriem; labi, ka tiem nav ausu.) Sacensību translācija mūsos raisīja visu emociju spektru. (Un tika aizmirsts par “ziepju operu” skatīšanos.) Latvijas sportisti to labi saprot un droši vien sirdī jūt diskomfortu, ja Olimpiskajās spēlēs kaut kas nav izdevies tā, kā bija iecerēts. Protams, gaidījām un cerējām, ka mūsu valsts izlases starti nesīs vairāk visa kaluma medaļu. Ar aizturētu elpu sēdējām pie zilajiem ekrāniem sestdien, kad bija pienākusi sacensību diena sportistam no Gulbenes novada – 24 gadus vecajam cīkstonim Armandam Zvirbulim. Diemžēl, piedzīvojot zaudējumu ceturtdaļfinālā, sportists tālāk startēt vairs nevarēja. Olimpiāde viņam bija beigusies. Ar saviļņojumu skatījāmies un klausījāmies Armanda sacīto intervijā televīzijas žurnālistam tūlīt pēc tam, kad viņš bija zaudējis baltkrievu sportistam Soslanam Gacijevam. Gulbenietis skaidroja, ka tik ļoti ir vēlējies uzvarēt, ka izvēlējies nepareizu cīņas taktiku. Vajadzējis aizsargāties, nevis uzbrukt. “Esmu vainīgs tikai es,” teica Armands, uz kura ķermeņa tobrīd vēl nebija nožuvuši sacensību sviedri. Bija tik liels rūgtums, ka viņam un līdz ar to arī mums nav izdevies cīnīties tālāk. Taču puisim šī bija pirmā Olimpiāde. Tātad ir visas iespējas turpmāk vēl revanšēties. Ne jau velti savā profilā portālā “www.draugiem.lv” Armands rakstījis: “Katrs pats savas laimes kalējs. Noticēt, nopelnīt un tad – “Inshalla” (arābu valodā “kā Dievs būs lēmis” – red.).”
