23 gadus vecais gulbenietis, bijušais Sporta akadēmijas un tagadējais Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes 3.kursa students Imants Kivlenieks ir šaubījies,vai jāturpina mācīties. Izdomājis doties ceļojumā un tomēr nolēmis atgriezties mājās, lai turpinātu studijas. Ne jau tāpēc, ka viņu baida melnstrādnieka darbs, kuru viņš ir iepazinis ne tikai Lielbritānijā, bet arī Latvijā. Viņš šobrīd necer arī uz strauju izglītības prestiža palielināšanos Latvijā. Imants sapratis, ka filozofija – tas ir viņa dzīvesveids, kas ļauj labāk izprast sevi, pasauli un šo laiku.
– Vai konveijera darbs tev ir kaut ko devis?
– Noteikti! Man nav nekas pret darbu, ja pret tevi attiecas kā pret dzīvu būtni. Svarīgi, lai cilvēku nepārņemtu konveijera domāšanas princips, kas ir populārs. Es negribētu nonākt līdz tam, ka man ikdienā galva jālauza tikai par to, kā nopelnīt maizi un kā samaksāt komunālos maksājumus, un kā apreibināties pēc smaga darba. Un ne jau tāpēc, ka makā ir maz naudas, bet tāpēc, ka mana domāšana nesniedzas tālāk par maku. Fizisks darbs var būt pat ļoti radošs un jaunatklājošs. Un tajā pašā laikā tas var būt arī nepanesami smags, kas izsūc no cilvēka jebkādu vēlmi izpausties. Tad to gribas darīt pa roku galam, jo vienkārši pietrūkst spēka strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Ārzemēs esmu strādājis pie konveijera šā vārda tiešā nozīmē. Taču vienā brīdī bija jāizsver, ko darīt – kaut kā nopelnīt naudu un brīvos mirkļos atpūsties, kā pagadās, vai arī pelnīt naudu ar izdomu un atpūsties ar izdomu. Es meklēju filosofu (Imants tīšām šo vārdu izrunā un raksta ar burtu “s”; grieķiski “philosophía” ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem – red.) akmeni!
– Lielbritānijā esi dzīvojis arī “skvotā”?
– Īsu brīdi tur biju. Skvoteri (cilvēki, kuri ieņem tukšas telpas un tur dzīvo par brīvu; šādi viņi protestē pret pasaulē notiekošo resursu izšķērdēšanu, to reālu neizmantošanu, kamēr citiem nav kur dzīvot vai nav ko ēst – red.) periodiski arī kaut kur strādā un nopelna, taču var arī nestrādāt naudas pēc, jo ēdamo var atrast “miskastēs” pie lielveikaliem. “Skvotos” ir tā saucamā brīvā virtuve, kur visi var nākt un ēst. Tur es sastapu daudzus interesantus cilvēkus, arī māksliniekus, tajā skaitā no Latvijas. Tur, esot projām no mājām, no piederīgajiem, cilvēks jūtas brīvs no tā, kas viņu iegrožo mājās, bet agrāk vai vēlāk nākas jautāt – kam tu esi brīvs? Un šis bija jautājums, kas lika man atgriezties Latvijā.
– Jūtams, ka sirdī esi pasaules pilsonis. Bet pasaule mēdz būt bīstama!
– Šķietami sakārtotā vidē, attīstītā, civilizētā pietrūkst drāmas, pietrūkst traģēdijas, pietrūkst komēdijas, bet cilvēkam vajag visu emociju gammu no prieka līdz sāpēm un naidam. Jūtas, sajūtas, izjūtas cilvēkam un sabiedrībai kopumā liek justies dzīvai. Psiholoģiski visi šie faktori ir jāņem vērā tiem, kuri mūsdienās sabiedrībai vēlas uzspiest tā saucamo pozitīvās domāšanas modeli. Tas ir amerikānisms. Kad man kāds iesaka domāt pozitīvi, ir sajūta, tieku uzskatīts par stulbeni. It kā nekas nav pateikts nepareizi, taču šie vārdi nepasaka neko. “Pozitīvās domāšanas” princips nivelē iespējamās atbildes uz pamatotiem jautājumiem. Ja cilvēks pamana netaisnību, tad viņam vajadzētu iestāties par taisnību. Taču dabiskās emocijas tiek apslāpētas ar pozitīvās domāšanas uzstādījumu. Kādu brīdi tas darbojas. Rodas ilūzija, ka neviens nesūdzas un tātad nevienam arī nesāp. Būtu taču nepieklājīgi uz formālo jautājumu “kā tev iet?” atbildēt patiesi. Pozitīvā domāšana “sit augstu vilni”! Bet reiz var kādam iestāties “pēdējā piliena” efekts un tad nu ir tādas sekas, kādas tās ir.
– Cik svarīga tev ir ģimene? Mūsdienās populāras ir nereģistrētas attiecības.
– Nekas nav jāafišē, tāpat arī attiecības. Reģistrēšanās pati par sevi nav afiša, tāpēc tā par tādu nav jāpadara. Arī pārlieku liela ģimenisko vērtību afišēšana man nav pieņemama – kaut kādā momentā zūd vērtība tam, par ko pulks klaigā.
– Tava attieksme pret seksuālajām minoritātēm.
– Esmu gana nodarbināts ar citiem jautājumiem, lai uztrauktos par citu cilvēku seksualitāti, ja vien runa nav par vardarbību.
– Vai ticība tev palīdz dzīvot?
– Ticība noteikti palīdz dzīvot, bez tās dzīvot ir pat neiespējami. Eksistēt gan var arī bez ticības. Ticība tiek bieži jaukta ar reliģiju, vēl biežāk ar kristietību. Rodas jautājums, vai ticība var būt nereliģioza, vai katram var būt pašam sava reliģija? Es sliecos atbildēt, ka nevar. Var, protams, ticēt kādam cilvēkam vai idejai, bet bez savas ticības iekļaušanas kultūras norišu vēsturiskajā kontekstā jebkura ideja ir nesaprotama. Šajā multikulturālajā vidē ir visai grūti rast savu ticības saliņu. Cilvēki ir kā pasisti uz visi jauno, var jau skriet pakaļ amerikāņiem, ķīniešiem, kļūt par budistiem un tā tālāk, bet vienreiz var arī neatnākt atpakaļ.
– Kāda nozīme ir mīlestībai tavā dzīvē?
– Filozofam no mīlestības nekur neaizsprukt. Jau pats vārds „filozofija” nozīmē gudrības mīlestību, bet vienlaikus ar gudrību jāprot arī draudzēties. Tieši tāpat arī jāmīl dzīve un jābūt ar to draudzīgam. Laime ir jēgā.
– Tevi satrauc jaunu cilvēku pašnāvības.
– Ja cilvēkam ir “piegriezies”, tad, godīgi sakot, ir lielāka drosme izšķirties par nāvi vai dzīvi, nekā turpināt būt pussprāgonim. Tā ir viņa izvēle. Varbūt cilvēks kaut kādā ziņā jūtas apslāpēts, viņam ir grūti, pat neiespējami dzīvot trulumā. Varbūt ir piedzīvota sāpīga situācija. Tomēr pamatā visdrīzāk ir kāda “klišeja” domāšanā, ka visam ir jānotiek tā un nevis citādi. Bet nenotiek tā! Vienā brīdī cilvēks pagurst cīnīties. Viņš vienkārši labāk izvēlas būt uz neprāta robežas, nevis tikt kauninātam par savām jūtām, domām, sapņiem. Vai pašnāvība ir atrisinājums? Uz šādiem jautājumiem es principiāli atsakos atbildēt. Es ceru, ka labākie izlaužas no “apburtā loka” ar patiesu dzīvošanu.
– Vai zini, ko vēlies?
Tagad es visvairāk apzinos to, kas es negribu būt. Ir aizdomas, ka es zinu, kas es gribu būt, tiesa, tas ir visai abstrakts veidols, kam detaļas vēl jāatklāj. Jā, es varu atkal “aizšauties” projām uz ārzemēm, bet man ir, ko darīt Latvijā. Es nerunāju par konkrētu profesiju vai darbošanās jomu, bet par domāšanas veidu. Filozofija pamudina cilvēku rīkoties, piemēram, dzīvot saskaņā ar saviem sludinātajiem principiem. Protams, tas netiek pausts imperatīvā (pavēles formā – red.). Populāri ir teikt: “Šī grāmata mani pamudināja aizdomāties.” Reti esmu dzirdējis sakām, ka izlasītā grāmata viņu ir pamudinājusi uz konkrētu rīcību. Filozofija nekādā gadījumā nav muldēšana par lietām, kuras nevienu normālu cilvēku neskar. Pēdējos gados populāra ir dzīves mākslas filozofija. Jautājums ir par to, kā kļūt par savu dzīves mākslinieku.
– Ko šovasar Gulbenē dari?
– Kādu brīdi strādāju par krāvēju. Man patīk dzīvē visu ko izmēģināt. Reizēm pats brīnos. Palaikam arī sportoju, kad ir iedvesma. Sportošana liek pūlēties, sevišķi individuālās nodarbības. Reizēm apmetu kūleni, lecu salto. Mazliet uzdzejoju, lai iemūžinātu gan skaistus mirkļus, gan apceres ar metaforu palīdzību.
