Sekojot līdzi pēdējiem notikumiem saistībā ar „Latvijas Krājbanku” un maestro Raimondu Paulu, varu teikt, ka maksātnespējas administrators SIA „KPMG Baltics” savā darbā kārtējo reizi balstās uz meliem un nekompetenci.
KPMG publiski paustais viedoklis, iespējams, ir vērsts uz sabiedrības acu aizmālēšanu, jo neviens Latvijas Republikas likumdošanas akts tiešā veidā neparedz tiesisku pamatu naudas līdzekļu atprasīšanai gadījumos, kad kreditoram ir veikta pārmaksa no Noguldījumu garantiju fonda, turklāt, ja gadījums ir strīdīgs.
Gadījums ar Raimondu Paulu vistiešākajā veidā norāda uz maksātnespējas administratora nekompetenci, jo tas, ka tiek izmaksāts vairāk, nozīmē, ka kāds savus darbus ir veicis nevērīgi attiecībā uz kreditoru kopuma interesēm, un tikai būtu loģiski, ja viņš saņemtu piemērotu sodu. Šajā gadījumā kreditoram naudas aprēķinu un izmaksu veica Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), pret kuru arī KPMG bija jāvēršas, jo ne jau kreditori, kas saņēmuši daļu līdzekļu, ir pārkāpuši likumu, bet gan tie, kas attiecīgos līdzekļus ir izmaksājuši. Taču šāda rīcība nekad nenotiks, jo FKTK “uzrauga” administratora darbu – un, tā kā roka roku mazgā, tad, visticamāk, administrators nekad nevērsīsies pret savu maizes devēju.
KPMG ir Latvijā līdz šim lielākās maksātnespējas lietas administrators, tādēļ acīmredzot tam ir radies priekšstats par visatļautību un kreditoru tiesību neievērošanu, jo acīmredzot liela un ātra nauda dara brīnumus. Šo gadījumu nevar nosaukt nekā citādāk kā par maksātnespējas administratora KPMG ņirgāšanos par „Latvijas Krājbankas” kreditoriem un Latvijas sabiedrību kopumā, nemēģinot iedziļināties lietas būtībā un, iespējams, piesedzot savus uzraugus, vienlaikus vēršoties pret tiem, kas naudu bankā ir zaudējuši.
