Nesen internetā ziņkārības dēļ aizpildīju medicīnas studentes izplatīto aptaujas anketu par garīgās veselības problēmām. Piefiksēju, ka ar nevainīgu jautājumu palīdzību vispirms tiek noskaidrots, vai ar šīs anketas aizpildītāju pašu viss kārtībā. Pēc tam tiek izvilināta attieksme pret depresijas un citu garīgo slimību māktajiem. Tiek jautāts arī, ko par šādiem cilvēkiem domā lielākā daļa sabiedrības. Anketas aizpildītājam tas dod iespēju salīdzināt viedokli sevī un ārpus sevis. Analizēju, ko patiesībā domāju par garīgajām slimībām un kāda ir mana attieksme pret cilvēkiem, kuriem ir mentālās problēmas, un sapratu, ka cilvēkam labāk citiem neatklāt informāciju par savu dvēseles stāvokli. Pretējā gadījumā viņš riskē tikt izstumts no sabiedrības – zaudēt darbu, reputāciju, draugus. Šobrīd Latvijā darba devējiem nav likumīgu tiesību interesēties par darbinieka veselības stāvokli, jo diagnoze nav iemesls atteikt darbu. Faktiski darba devējam nemaz nav jāzina, ar kādām slimībām slimo darbinieks, ja ārstējošais ārsts ir atzinis, ka darba spējas nav ierobežotas. Taču daudzi domā, ka, piemēram, depresijas mākts cilvēks ir bīstams. Joprojām tiek uzskatīts, ka ar garīgajām slimībām sirgst muļķi, neveiksminieki vai sliņķi, ka pirmos labos kaps, bet otrajiem un trešajiem ir tikai jāsaņemas, jo vajag tikai gribēt un depresiju noņems kā ar roku. Sasniegumi zinātnē un tehnikā joprojām nedod atbildes uz jautājumiem par to, kā un kāpēc rodas garīgās veselības problēmas. Apkārtējos cilvēkus tās skar daudz biežāk, nekā varam iedomāties.
