Gulbenietes Aivita, Velga un Vineta ir trīs māsas, dzimušas Miščenko. Pasaulslavenajam Antonam Čehovam ir drāma „Trīs māsas” četros cēlienos. Šis lugas nosaukums noteikti piestāv māsām Miščenko. Arī viņu dzīvē nav trūcis dramatisku notikumu. Tomēr par spīti visam viņas ir saglabājušas gaišu attieksmi pret visu, kas bijis, kas ir un kas vēl būs jāpiedzīvo. Viņas ir no Balvu novada Bērzpils, kur joprojām dzīvo viņu vienīgais brālis Dzintars – pats vecākais ģimenē.
Uzskata par trīnītēm
Šodien katram no viņiem ir sava dzīve, savas mājas, bet kopības sajūta tāpēc nav zudusi. Māsas saka, ka viņām un brālim uz visiem kopā ir 10 bērnu, kuri ir ļoti draudzīgi savā starpā. Kupla dzimta!
Velga un Vineta ir īpašas – pirmās dvīnes visā dzimtā. Viņas ir 14 gadus jaunākas par brāli Dzintaru un 10 gadus jaunākas par māsu Aivitu. Taču, kā saka, dubults neplīst. Velga pati ir dvīņu meiteņu – Sanijas un Undas – mamma. „Viņas ir nešķiramas,” uzsver Aivita. Identiskās dvīnes nav ne vienas, ne otras māsas, taču dvēseliski tuvas viena otrai. Ja viena māsa aizraujas ar kādu vaļasprieku, viņai seko arī otra. Tā, piemēram, notiek ar muzicēšanas prieku. Šis talants dzimtā tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Aivita smaidot piebilst: „Ar Velgu un Vinetu jaunībā bijām visas trīs ļoti līdzīgas. Kad viņām bija 20 gadu, bet man 30, kopā braucām uz ballēm un daudzi mūs uzskatīja par trīnītēm.”
Attālums nav šķērslis
Vecāki iemācījuši citam par citu rūpēties un paturēt redzeslokā. Aivita tagad dzīvo un strādā Londonā, taču ik pārdienas viņa sazvanās, sarakstās vai aci pret aci satiekas internetā ar savām māsām, brāli. „Mums ir atbildība citam par citu,” saka Velga. Aivita bilst – kilometru tūkstoši, kas viņu Lielbritānijā šķir no māsām un brāļa, nav nekāds šķērslis, viņas sirds allaž sajūt, ja kādam no savējiem Latvijā ir kaut kas atgadījies. Savukārt Dzintars pieradis, ka Aivita zvana viņam bieži, ja pāris dienu telefons klusējis, viņš pats jau meklē tālruni un māsai vaicā: „Kas ir noticis?”
Pašlaik Aivita atbraukusi atvaļinājumu pavadīt Latvijā, tā ir iespēja būt kopā ar savējiem. Viņa atzīst – Lielbritānijā šādas ciešas pieaugušu māsu un brāļu attiecības ir retums. Tur katrs vairāk domā par sevi. Aivita uzskata – viņas dzimtai ir citādi gēni, un – paldies Dievam! „Mēs ļoti ticam labajam, tas palīdz dzīvē izturēt visus pārbaudījumus un palīdzēt savējiem,” saka Aivita.
Darba mīlestība – no vecākiem
Kopš bērnu dienām viņas trīs un brālis bija raduši darīt visu lauku darbus – ganos gāja, vāca sienu, ravēja un novāca bietes, lasīja kartupeļus. Vecākiem taču bija sešas govis un pulks aitu! Arī ogot un sēņot bērni mežā gāja kopā ar mammu. Brida pa purvu kilometriem tālu, lai pielasītu dzērveņu grozus un nopelnītu naudiņu. Šovasar Velga un Vineta atcerējās sendienas, kad atkal izmantoja iespēju ogot un pārdot mellenes uzpircējiem, lai tā papildinātu ģimenes budžetu. „No visa ogotāju bariņa nevienam citam nebija tik daudz pielasīts kā man un māsai,” saka Velga.
Aivita stāsta, ka mamma zaudēta, kad dvīnēm – Velgai un Vinetai – bija 17 gadu. Tad vecākajiem bērniem bija jāuzņemas atbildība par jaunākajām māsām. „Mammas Annas zaudējums ir sāpe, kas joprojām nav izsāpēta. Mammīte nekad neslimoja. Neviens nevarēja iedomāties, ka no sīkas, darbā gūtas rētas viņai sāksies asins saindēšanās. Mammītes dzīvība izdzisa piecu dienu laikā. Mediķi neko nevarēja palīdzēt. Mana vecākā meita Simona tobrīd bija pāris gadus veca – vecmāmiņas mīlule -, viņa ilgi nevarēja saprast, kur pazudusi mīļā babiņa,” stāsta Aivita. Viņa atceras, ka ilgi pēc mammas aiziešanas bēdājusies un nav spējusi samierināties, līdz savu nākšanu pasaulē pieteica Aivitas jaunākā meita Samanta. „Sapratu, ka vairs nedrīkstu raudāt,” stāsta Aivita. Pat licies, ka mammas dvēselīte pārdzimusi meitiņā. „Mammīte pēc horoskopa bija Jaunava, es arī un abas manas meitas tāpat. Trīs paaudzēs!” stāsta Aivita. Balsts brālim un māsām bijis tētis Voldemārs, kurš aizgājis mūžībā pirms trim gadiem. „Tas nekas, ka visi jau sen esam pieauguši cilvēki. Tas neko nemaina. Vecāku zaudējumu ir grūti pārdzīvot. Taču tāpēc mums, māsām un brālim, ir vēl ciešāk jāturas kopā,” saka Aivita.
Pārvarot valodas barjeru
Tā sanāca, ka Aivita nepabeidza augstskolu, kaut ar izcilām sekmēm bija beigusi vidusskolu un sākusi studēt ekonomiku Lauksaimniecības akadēmijā. Viņai nācās kļūt par pelnītāju, palīdzot jaunākajām māsām. Tieši darba meklējumi viņu savulaik atveda uz Gulbeni. Šeit Aivita strādāja rūpnīcas „Alfa” cehā. Toties māsas sapni piepildījusi un augstāko izglītību ieguvusi Velga, kura ir skolotāja, strādājusi Rīgā, uz Gulbeni pārcēlās, lai šeit auklētu savas trīs meitiņas. Gulbenē ieprecējās māsa Vineta, kura šodien strādā tajās pašās telpās, kur savulaik Aivita, tikai tagad tur atrodas šūšanas fabrika. Lai palīdzētu saviem mīļajiem, lai rastu finansiālu iespēju tuviniekiem atjaunot ugunsgrēkā nopostītās lauku mājas, Aivita pirms septiņiem gadiem aizbrauca no valsts meklēt labāk atalgotu darbu, savas divas meitas viņa atstāja māsu uzraudzībā. Sākumā viņai bijis bail, traucējusi arī valodas barjera. Uz Lielbritāniju Aivita bija aizbraukusi bez vārdnīcas. Varbūt – par laimi, jo nu nācās tvert, iegalvot un atcerēties katru vārdu angļu valodā „Tā sāpēja sirds. Bija brīži, ka gribējās visu pamest un braukt atpakaļ, bet ar dievpalīgu tiku tam pāri. Kad meitas varēju jau paņemt pie sevis Lielbritānijā, sirds kļuva vieglāka. Meitas mācījās angļu skolā un ar visu tika galā,” atceras viņa. Aivita pieder tiem, kuriem liktenī ierakstīta veiksme, meklējot darbu ārzemēs. Ne visiem tas ir lemts. „Ne katrs var izturēt slodzi un režīmu, kāds ir tur. Reizēm pat kā cietumā! Nevari atļauties darba laikā privātas sarunas pa tālruni. Nevari sēdēt un atpūtināt kājas, kad ir jāstrādā. Toties Lielbritānijā viena nopelnītā sterliņu mārciņa ir desmit latu vērta!” saka Aivita. Tagad Aivita strādā Eiropas lielākajā lidostā Hītrovā kā pasažieru konsultante. Viņa labi pārzina angļu valodu. Darba devēji augstu vērtē Aivitas komunikācijas spējas, attapību, labestību. Viņa labi nopelna un domā, ka vēl ilgi nebrauks atpakaļ uz Latviju, kaut arī to apzināties ir sāpīgi. Arī māsa Vineta pamēģinājusi strādāt pie konveijera un lasīt zemenes Lielbritānijā, taču sapratusi, ka viņai nošķirtība no mājām ir nepanesama.
Aivitai sāp, ka māsu un brāļa bērniem jādzīvo pieticīgajos Latvijas apstākļos, kaut šī ir Eiropas Savienības valsts. Viņa uztraucas, vai bērni ikdienā ir labi paēduši. Sāp, ka sociālajā dienestā kāda darbiniece atļāvusies norādīt, ka Aivita taču strādā Lielbritānijā un var parūpēties par radubērniem. Protams, viņa to dara un darīs, tomēr satriecoša šķiet Latvijas situācija, jo valstij un pašvaldībai bērni drīzāk ir traucēklis, nevis nākotnes garants. Šajā ziņā Lielbritānija ir krass pretstats. Tur mammai ar bērniem valsts garantē uzturlīdzekļus un dažādas atlaides mājoklim.
