Vasaras Olimpiskās spēles Londonā ir beigušās un visu pasaules valstu olimpieši jau ir devušies atpakaļ uz savām valstīm. Mājās ir atgriezies arī mūsu olimpietis brīvās cīņas meistars Armands Zvirbulis, kurš savā olimpiskajā debijā izcīnīja 10.vietu.
Armands stāsta, ka šobrīd jūtoties nedaudz dīvaini. Visu šo laiku no kvalificēšanās brīža Olimpiādei pagājušajā gada septembrī viņš ir intensīvi trenējies un gatavojies šiem svarīgajiem startiem, līdztekus turpinājis arī studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Augstskolu šovasar Armands ir absolvējis, beigusies arī Olimpiāde un ir iestājusies neliela pauze. “Šobrīd esmu mājās Pilskalnā, lai nedaudz atpūstos, bet, protams, ka sports manā dzīvē turpināsies, turpināšu trenēties un arī gatavoties nākamajām Olimpiskajām spēlēm. Galvenais, lai būtu iespēja kvalificēties. Šoreiz man ļoti paveicās – īstajā laikā izcīnīju 5.vietu Pasaules čempionātā un tādējādi man pavērās iespēja kvalificēties, tas nozīmē, ka 2015.gadā pirms nākamajām Olimpiskajām spēlēm man ir jāiekļūst pasaules labāko sportistu pieciniekā, lai atkal iegūtu šādu iespēju. Protams, man gribētos startēt arī nākamajā Olimpiādē. Cīņas sportā labākais vecums ir no 24 līdz 30 gadiem (Armandam drīz apritēs 25 gadi), tādēļ es cīnīšos un ceru, ka man būs arī iespēja sevi pierādīt!” saka cīkstonis.
Nospēlē pieredzes trūkums
Armands atgriezās Latvijā pagājušajā nedēļā un sagaidīt viņu uz lidostu bija devušies arī draugi no Beļavas, mamma, pirmais treneris Dzintars Abakoks, arī sporta centra direktors Ziedonis Lazdiņš. “Tiku sagaidīts kā uzvarētājs! Gulbenieši bija atbraukuši mani arī pavadīt, jau tad domāju, ka viņi ir pilnīgi traki cilvēki – brauc tādu gabalu, lai satiktu mani uz 10 minūtēm! Un tagad viņi vēl mani arī sagaidīja ar puķēm, ar apsveikumiem – tas, protams, bija ļoti patīkami un esmu pateicīgs viņiem visiem par to!” Un tomēr, kā atzīst pats Armands, viņš iekšēji juties slikti, jo pats uzskata, ka nocīnījies slikti. “Viss bija skaisti un labi – trenējāmies, notika atklāšana, pozitīvas emocijas. Un visas šīs emocijas beidzās, kad zaudēju otrajā cīņā. Pirmajā cīņā uzvarēju stiprāku pretinieku nekā otrajā cīņā. Kaut šis Venecuēlas sportists bija stiprāks, man ar viņu bija psiholoģiski vieglāk cīnīties un izdevās arī uzvarēt. Tad atlika vien nocīnīties ar baltkrievu, bet pieļāvu kļūdas. Viennozīmīgi varu teikt, ka nospēlēja pieredzes trūkums,” atzīst Armands. Viņš ļoti pārdzīvo šo zaudējumu. “Ja es zaudētu irānim, kubietim, krievam, gruzīnam kaut vai pirmajā cīņā, man šķiet, es tā nepārdzīvotu, jo tās ir augstākas klases valstis. Arī baltkrievi ir pārāki par mums, bet tajā brīdī biju sajutis, ka varu cīnīties, ka varu arī uzvarēt, tieši tas arī sagrauj. Jā, protams, 10.vieta ir ļoti labs rezultāts. Gan šis rezultāts, gan arī mana izcīnītā 5.vieta Pasaules čempionātā ir labākais rezultāts neatkarīgās Latvijas laikā, taču visam pāri ir paša emocijas un mani nepamet sajūta, ka varēju labāk.”
Izaugsme atkarīga no partneriem
Tagad, atgriežoties ierastajā ritmā, Armands domā par tālāku izglītošanos. Viņš apsver iespēju, ka turpmākās studijas varētu būt saistītas ar vēsturi, jo savulaik vidusskolā padziļināti to mācījies, bet, iespējams, tas būs arī pavisam kas cits. Armands joprojām turpinās sadarboties arī ar Vācijas klubu un startēt sacensībās. Jau 1.septembrī viņam jādodas uz Vāciju uz pirmo cīņu. Protams, turpināsies arī treniņi, un viņš noteikti atkal dosies arī trenēties pie draugiem uz Dagestānu. “Šī sadarbība man jau ir ļoti sena. Viss sākās ar to, ka 17 gadu vecumā, startējot Eiropas čempionātā, iepazinos ar kādu puisi no Dagestānas. Pēc diviem gadiem mēs satikāmies kādā nometnē un viņš mani aicināja ciemos. 2007.gadā, kad uzvarēju Eiropas čempionātā, nolēmu aizbraukt pie viņa. Tā šī sadarbība turpinās līdz pat šim brīdim,” stāsta Armands. “Mums Latvijā cīņas sports nav populārs. Divi mēneši treniņu Dagestānā ir tas pats, kas divi gadi šeit, jo tur šī sporta veida līmenis ir daudz augstāks. Es esmu izaudzis tikai tāpēc, ka visu laiku esmu braucis trenēties uz turieni. Cīņas sporta veidā galvenā izaugsme ir atkarīga no sparinga partneriem. Tā es savu līmeni arī esmu ieguvis un ceru to saglabāt. Katru dienu, ko es pavadu Latvijā, es zaudēju savu līmeni. Latvijā ar labākajiem atlētiem cenšos vairs netrenēties, jo viņi pietuvojas man, bet es savukārt no viņiem neko negūstu. Turpmāk labāk patrenēšos ar jaunajiem atlētiem, lai viņi mācās un aug.”
Runājot par izmaksām, piemēram, Dagestānā, pateicoties draugu atbalstam, dzīve un treniņi Armandam izmaksājot tikpat daudz, cik viņam tas izmaksātu, dzīvojot Rīgā. “Ar finansējumu, kas man tika izsniegts gatavojoties olimpiādei man pilnīgi pietika. Liels paldies jāsaka arī Gulbenes novada domei – Sandrai Daudziņai un Arnim Šķēlam – par atbalstu,” saka cīkstonis. Protams, ja viņam Dagestānā nebūtu draugu un būtu jābrauc uz olimpiskajām bāzēm, kur viena nometne izmaksā pāris tūkstošus un šādas nometnes vajag vismaz 10 gadā, jāpiedalās vēl arī sacensībās, tad, protams, finansējuma nepietiktu. Vienīgais, kas Armandam liek nedaudz skumt, ir tas, ka viņš vienmēr šajā laikā ir viens. “Protams, gribētos, lai līdzās ir vēl citi latvieši. Treniņos, protams, viss ir kārtībā, bet pēc tam tu esi viens. Par laimi, vismaz internetā var sazināties ar savējiem.”
Gribas palikt Latvijā
Jautāts, kā tuvinieki un draudzene vērtē viņa prombūtni un aizraušanos ar šo sporta veidu, Armands atzīst, ka labāk ir dzīvot šādi, nekā doties prom strādāt uz Angliju vai Īriju un nebūt vispār mājās.
“Es pēc mēneša vai diviem atkal esmu mājās. Manuprāt, man ir labāka situācija. Draudzenei, protams, ir grūti, bet domāju, ka viņa ir samierinājusies un sapratusi mani,” spriež Armands. “Vienīgi – sportot līdz pensijai nevarēšu. Nezinu, kas būs vēl pēc pāris gadiem. Taču sevi veltīt darbam vēl paspēšu. Un karjeru sākt veidot var arī 30 gados. Katrā ziņa arī šī dalība olimpiādē ir nozīmīgs sasniegums manā karjerā,” saka Armands. Viņš atklāj, ka jau šobrīd viņam Vācijā piedāvā trenera darbu skolā, taču viņu pagaidām tas vēl nesaista. “Es pagaidām vēl laimi meklēju Latvijā. Man gribas palikt te, jo esmu latvietis. Bet, protams, ja visi gali trūks, domāju, ka par treneri mani uzņems jebkurā valstī.”
armands par Olimpisko ciematu
Dzīve kā kūrortā
“Olimpiskais ciemats bija jaunuzcelts māju projekts – 50 deviņstāvu mājas. Visapkārt žogi, armija, suņi, uz jumtiem snaiperi, ejot iekšā, tiek veiktas pārbaudes. Pat pele nepamanīta tur nevarētu iesprukt no ārpuses. Latvijas izlase dzīvoja vienā mājā ar Bosnijas un Hercogovinas un Zviedrijas izlasi. Olimpiskajā ciematā viss bija par brīvu. Milzīgā angārā 24 stundas diennaktī bija iespēja baudīt visu pasaules valstu virtuvju ēdienus. Ciematā bija pieejami arī dažādu ārstu pakalpojumi, solārijs, skaistumkopšanas pakalpojumi, fitnesa centrs, baseini, pirtis, velotrenažieri – un arī tas viss bija par velti. Daudzi sprieda, ka šīs Olimpiskās spēles nevar salīdzināt ar tām, kas notika Pekinā, Atēnās vai Sidnejā, bet es tagad esmu sapratis, ka nozīmes tam, kurā pasaules pilsētā notiek Olimpiskās spēles, nav it nekādas, jo viss vairāk vai mazāk ir saistīts ar olimpisko ciematu un sacensību norises vietām. Kā mēs ieejam iekšā šajā ciematā, tā tur arī dzīvojam. Protams, ja ir vēlēšanās, var doties arī baudīt pilsētu, bet to nemaz negribas, jo olimpiskajā ciematā ir pieejams pilnīgi viss un tur jūties kā kūrortā. Olimpieši varēja apmeklēt arī savas izlases dalībnieku startus, taču Olimpiādes norises varēja vērot arī televīzijā, kur 40 olimpiskajos kanālos tika translēti pilnīgi visas sacensības un notikumi. Ļoti draudzīgas un jaukas attiecības valdīja starp Latvijas izlases dalībniekiem. Kad latvieši izcīnīja medaļas, pārējie viņus sirsnīgi sagaidīja, sveca un priecājās kopā ar uzvarētājiem. Atmosfēra bija ļoti jauka, mēs visi bijām savējie! Un, protams, šīs emocijas nekad neaizmirsīsies!”
