Gulbenes mūzikas skolas pedagoģe Indra Ieviņa jau 30 gadus muzicē Vidzemes kamerorķestrī, uzstājoties kopā ar dažādiem Latvijā un arī aiz tās robežām pazīstamiem māksliniekiem. Pavisam nesen viņa kopā ar kamerorķestri koncertēja ar dziedātāju Mariju Naumovu. Mūzika ir Indras darbs un arī mīlestība.
Vidzemes kamerorķestrī muzicē arī mūzikas pedagogi no Valmieras, Limbažiem, Mazsalacas, Jaunpiebalgas, Ērgļiem, Līgatnes, arī no Rīgas. Protams, arī no orķestra mājvietas – Cēsīm. Pagājušajā gadā Vidzemes kamerorķestris nosvinēja savu 30. pastāvēšanas gadadienu.
“Pēc Rēzeknes mūzikas vidusskolas beigšanas mani norīkoja darbā Gulbenes mūzikas skolā. Kāds no maniem kolēģiem bija uzzinājis, ka kamerorķestrim Jaunpiebalgā ir kārtējā vasaras nometne. Arī es aizbraucu uz šo nometni un tiku uzaicināta muzicēt kamerorķestrī. To darīju līdz brīdim, kad piedzima bērni. Tā kā mēģinājumi notika gandrīz katru nedēļu trešdienās, tad nevarēju tik bieži izbraukāt, tāpēc pa šiem 30 gadiem ir bijis arī klusais periods,” stāsta Indra. Jāpiebilst, ka Vidzemes kamerorķestri 1981.gadā sākotnēji izveidoja kā Vidzemes mūzikas skolu pedagogu apvienību.
Šis gads – izcils
2000.gadā Indra atkārtoti saņēmusi uzaicinājumu muzicēt Vidzemes kamerorķestrī, lai kopā ar to piedalītos koncertos Vācijā. “Toreiz orķestra vadītājs un diriģents Andris Veismanis tā arī bija teicis, ka nevajag pieaicināt algotņus no Rīgas, ja pašiem ir savi mūziķi. Pa šo laiku tikai pāris gadi bija tukši, jo viss saistās ar naudu, bet šis gads orķestrim ir izcils. Piedalījāmies trīs lielos projektos. Tie ir dziedātāju Igo un Olgas Rajeckas jubilejas koncerti, kā arī Marijas Naumovas koncerti. Marijai šie koncerti bija tik veiksmīgi, ka augustā vēl bija trīs papildus koncerti. Marijas koncertos nedaudz bija mainīts orķestra sastāvs, jo kopā ar mums muzicēja kontrabasists, kurš 20 gadus ir spēlējis kopā ar Šarlu Aznavūru. Mūsu diriģentam Andrim piemīt šīs spējas sameklēt un piesaistīt šādus cilvēkus,” priecājas Indra. Orķestrim ir arī četri tā sauktie izpalīgi. Tie ir pūtēju grupas pārstāvji, kas vienmēr tiekot izraudzīti no pašiem labākajiem Latvijas mūziķiem. “Orķestrī ir četras pirmā vijoles, trīs vai četras otrās un četri alti, starp kuriem arī es. Uz mēģinājumiem mēroju vistālāko ceļu. Mēs visi gan uz mēģinājumiem, gan uz koncertiem nokļūstam paši saviem spēkiem par saviem līdzekļiem, izņemot, protams, ārzemes,” piebilst Indra. Protams, par katru koncertu tiekot saņemts arī honorārs. Viņa joko, ka ar tiem dažkārt esot iespējams atpelnīt degvielas iegādei iztērētos līdzekļus, dažkārt arī kaut ko vairāk nopelnīt.
Katrs ir unikāls
Muzicējot kopā ar populārajiem māksliniekiem, viņa pārliecinājusies, ka, jo lielāks mākslinieks, jo vienkāršāks savā būtībā. “Domāju, ka Olga arī tāpēc tik ilgi ir spējusi atrasties uz skatuves, ka ir ļoti atvērta. Viņa ir ārkārtīgi sirsnīga. Man ļoti patīk Igo akustiskās programmas. Viņš ir sagatavojis koncertprogrammu krievu valodā, tāpēc, iespējams, ka kopā ar viņu dosimies koncertēt uz Sanktpēterburgu. Marija arī ir ļoti vienkārša. Man bija liels pārsteigums, ka viņa pati režisē absolūti visu savu programmu. Viņa ir atlasījusi dziesmas, kas skanēs koncertā, sarindojusi tās noteiktā secībā. Nevienam no šiem māksliniekiem pirms koncerta vai koncerta laikā nav bijis nekādu ambīciju. Protams, ja dziesmām pavadījumu spēlē orķestris, ir pavisam cits skanējums, tāpēc orķestri aicina piedalīties dažādos projektos,” saka Indra. Mūziķe neizdala vienu konkrētu mākslinieku, ar kuru muzicēt būtu paticis vislabāk. “Savā laikā mēs daudz sadarbojāmies ar dziedātāju Sergeju Jēgeru, Elīnu Martinsoni. Kopā ar viņiem bijām tuvējās ārzemēs,” smejas Indra. Orķestris savulaik koncertējis kopā ar operas solistēm Antru Bigaču un Inesi Galanti un citiem. Ar sajūsmu mūziķe atceras piedalīšanos senās mūzikas festivālos Rundāles pilī. Ir muzicēts arī Rīgas svētku pasākumos, Latvijas Nacionālajā operā un daudzviet citur.
Tas ir izaicinājums
Indra stāsta, ka šobrīd kamerorķestra mēģinājumi notiek neilgi pirms koncertiem. Ja ir nepieciešams, mūziķi tiek saaicināti vienkop biežāk. Katram tiek izsniegts nošu materiāls, lai būtu iespējams sarežģītākos skaņdarbus izspēlēt arī mājās. Ja ir nepieciešams, arī Indra ņem rokās altu, lai tiktu galā ar grūtāku mūzikas frāzējumu. “Mums Cēsīs bija ārkārtīgi jauks kino koncerts. Tika rādītas pagājušā gadsimta vecās kino filmas. Mūsu orķestris 1924.gada filmai spēlēja Vāgneru. Kā zināms, Vāgners ir sarežģīts komponists, tāpēc nācās šo to iemācīties,” stāsta Indra. Būtībā maksimālais mēģinājumu skaits pirms koncertiem esot divi. Tikai retu reizi tiekot mēģināts arī trešo reizi.
Indra atceras, kā vienu reizi ļoti kavējusi mēģinājumu un tik vien paspējusi, kā izņemt no futrāļa instrumentu un atkal ielikt to atpakaļ, jo mēģinājums jau beidzies. “Tā gan bieži negadās. Ja mēģinājumi notiek Rīgā, bet es uz mēģinājumiem gandrīz vienmēr ierodos pirmā. Tikai pēc tam sāk ierasties rīdzinieki. Mēģinājumi kā minimums ilgst trīs stundas. Arī pirms koncertiem sapulcējamies un trīs četras stundas nospēlējam. Bieži vien, ja ir bijis sarežģīts nošu teksts, bet mājup braucot pretim nāk mašīna pēc mašīnas, šķiet, ka gar acīm metas raibs,” saka Indra.
Indra atzīst, ka muzicēšana kamerorķestra sastāvā neļauj iesīkstēt. “Es to nedaru sevi piespiežot. Man tas ļoti patīk, jo skaņa ir noslēpums, tā ir universāla valoda un demokrātiskākā no visām mākslām, jo katrs mūzikā sadzird kaut ko savu. Mūzikā var saprasties ar jebkuru tautību. Tas ir arī izaicinājums tāpēc vien, ka repertuārs ir sarežģīts, jo mūsu repertuārā ir ne tikai pasaulē populāru klasiķu skaņdarbi, bet arī Latvijas mūzikas klasiķu un mūsdienu autoru kompozīcijas. Man patīk spēlēt visu,” stāsta Indra.
Atpūta ir darba maiņa
Indra ir aizņemts cilvēks, jo bez pamatdarba Gulbenes mūzikas skolā, viņa strādā arī Gulbīša vidusskolā, vada “Jamahas” skoliņu mazuļiem, dzied Gulbenes kultūras centra skolotāju korī “Harmonija”, ir ērģelniece katoļu baznīcā. “Atpūta ir darba maiņa. Šogad pirmo reizi mūžā man šķita, ka atvaļinājuma laikā neko nedaru, lai gan koncerti bija paši par sevi,” smejas Indra Viņai ir nemainīga pārliecība, ka vijole ir sarežģītākais mūzikas instruments, bet noteikti viens no skaistākajiem, tāpēc arī mūzikas skolā viņa saviem audzēkņiem, kuri apgūst vijoles spēli, vienmēr izvēlas ļoti skaistus skaņdarbus, lai viņiem patīk. Kas zina, varbūt kāds arī no viņiem muzicēs lielā orķestrī kā viņu skolotāja.
