Gulbenes Bērzu sākumskolas direktore Vija Čakare 15.augustā atskatījās uz 35 darba gadiem pedagoģes amatā un 20 gadiem, kas aizvadīti skolas vadītājas postenī. Klāt jaunais mācību gads, kad direktore uzrunās skolēnus, viņu vecākus un pedagogus, vēlot izturību jaunajam darba cēlienam. Viņa atkal būs190 skolēnu un 21 pedagoga saimes priekšgalā.
“35 darba gadi skolā ir daudz. Pirmajos darba gados pedagoģija gluži kā jūra man šķita līdz ceļiem. Uzskatīju, ka visu varu, ka viss labi padodas. Gadiem ejot, arvien vairāk apzinos, ka vēl daudz ko nezinu un nevaru. Manī ir pieaugusi atbildība, kas liek analizēt savu rīcību. Agrāk strādāju, paļaujoties uz emocijām un sajūtām. Tagad ir ārkārtīgi daudz neatbildētu jautājumu, bet dzīvē vienmēr esmu gatava kaut ko mainīt,” atzīst Vija Čakare.
– Kā kļuvāt par direktori?
– Ja es 35 gadus būtu tikai ierindas skolotāja, noteikti nebūtu laba skolotāja. Pirms 35 gadiem sāku strādāt par skolotāju Gulbenes vidusskolā. Kādu laiku biju mācību pārzine, bet tad atkal gribējās būs kopā ar klasi. Tas bija laiks, kad mācības tika plānotas divās maiņās un Bērzu sākumskola tika veidota kā vidusskolas filiāle. Saņēmu priekšlikumu šo filiāli pieskatīt. Godīgi sakot, sākotnēji pat negribēju vadīt filiāli, jo man labāk patika strādāt ar bērniem, bet vadītājas amats ir darbs galvenokārt ar pieaugušajiem. Tomēr apzinājos, ka, kļūstot par filiāles vadītāju, būs daudz ko darīt.
– Jūsu prioritātes, vadot skolu?
– Galvenais, lai visiem, kas šo skolu ir izvēlējušies, būtu labi. Lai nebūtu rūgtuma un vilšanās.Visu, kas skolā redzams, esam radījuši ne no kā. Daudz lasu un pētu pozitīvās domāšanas veidu, lai Bērzu sākumskolu veidotu kā labestības un gaišuma izglītības iestādi. Galvenais, lai mēs varam skolā cits citam uzticēties. Uzskatu, ka galvenais ir bērnu nevis piespiest mācīties, bet mēģināt rosināt to darīt. Mums jāpalīdz bērniem veidoties par domājošiem un darbīgiem cilvēkiem ar stingru raksturu, lai nākotnē viņiem klātos viegli. Mūsu skolas sestklasnieki paši it kā raujas laukā no skolas, jo jūtas lieli, bet, aizejot mācīties uz citu izglītības iestādi, it kā tiek atsisti atpakaļ. Vēlos šo pārejas sitienu samazināt. Gribu, lai pēc mūsu skolas beigšanas, bērni būtu droši, pārliecinoši, spējīgi, bet ne rupji.
– Cik droša šobrīd jūtaties, domājot par Bērzu sākumskolas nākotni?
– Pirms pāris gadiem skolā bija daudz audzēkņu, tāpēc vecāki varēja brīvi izvēlēties, kur sūtīt mācīties savu bērnu. Pēdējos gados, kad bērnu trūkst, neviena skola apzināti negrasās kļūt par pašnāvnieci. Tā savus bērnus grib izskolot līdz izlaiduma klasei. Arī mūsu skola. Ir tā izveidojies, ka Bērzu sākumskola ir tā, kas sagatavo lielāko bērnu skaitu ģimnāzijai. Saprotu lauku skolu vadītājus. Ja viņiem, piemēram, 7.klasē ir pat viens bērns, viņi visiem spēkiem centīsies to saglabāt. Arī ģimenēm ir ērtāk, ja bērni mācās skolā, kas ir tuvāk viņu dzīvesvietai. Ir jāturas pretī. Arī mēs to darām gan godīgi, gan ar ne tik labām metodēm, bet, esmu gatava pārmaiņām, kas dotu labumu visiem
– Kādas tās būtu?
– Man nepatīk, ka šobrīd mēs savstarpēji esam nedraudzīgi, ka skolas tiek nostādītas cits pret citu, ka arī Gulbenē šķiro: mūsu skola un Bērzu skola. Šobrīd cits pret citu esam nolikti kā konkurenti. Man traucē, ja dzirdu par mūsu skolu nelabas runas. Cenšos aplamās baumas nedzirdēt un iespējami labāk paveikt savu darbu. Labākais variants būtu, ka nākotnē mēs Gulbenē veidotu vienu draudzīgu sākumskolu, kurā mācītos visi mūsu pilsētas sākumskolas vecuma bērni. Šobrīd esam tā sadrumstaloti, ka mums katram daudz kā trūkst. Strādājot vienā kolektīvā, darba mērķis ir viens. Uzskatu, ka novads ir liels, tāpēc ir jābūt ģimnāzijai, kurā mācās gaišākie prāti. Lai tā būtu, ir jārada pamats. Mērķtiecīgi to varam radīt tikai visi kopā. Vienoti būtu jāstrādā arī visām pirmsskolas izglītības iestādēm pilsētā, lai tām nevajadzētu ievērot katras skolas atšķirīgās prasības. Varbūt kādam šķitīs, ka gribu uzņemties šādas vienas sākumskolas vadību. Nē. Arī tad, kad man jautāja, kā beidzies konkurss uz 2.vidusskolas direktora amatu, biju ārkārtīgi izbrīnīta, ka arī tieku uzskatīta par vienu no kandidātēm.
– Piekrītat, ka skolas cenšas pārvilināt skolēnus?
– Tā ir bijis visos laikos. Šodien es vairs nepārdzīvoju, dzirdot aplamus izteikumus par šo jautājumu, jo saprotu, ka cilvēkiem nav pareizas informācijas. Atnāk vecāki iesniegt dokumentus, ka bērns sāks mācīties mūsu skolas 1.klasē, un saka: “Mums jau teica, ka jūsu skolu pilsētā likvidēs kā pirmo.” Kā lai es reaģēju? Stāstu, ka maijā mūsu skola tika akreditēta uz sešiem gadiem. Vecākiem līdzi tiek dotas dažādas baumas, tāpēc mums ir jāprot pastāstīt par skolas stabilitāti.
– Kā vērtējat gaidāmo pedagogu algu palielinājumu?
– Pedagogiem sola lielāku algu, bet ministrijai jau nav nekā daudz ko iedot, tāpēc nav liela atšķirība starp skolu, kurā ir 800 skolēnu, un skolu ar 200 bērniem. Lielāku naudu saņems lielās pilsētas skolas. Sekojot iecerētajām Izglītības un zinātnes ministrijas reformām, vienmēr domāju, kāpēc šodien mēģinām reorganizēt labas lietas bez jebkādas motivācijas. Kur palika skolotājiem savulaik solītie klēpjdatori? Ministram Robertam Ķīlim ir normālas un arī labas idejas, tikai viņš ir atrāvies no pedagogiem, nesaprotot, ka šīm idejām nav ekonomiskā pamata. Jo vairāk iepazīstos ar izglītības ministra norādēm, jo vairāk man tās šķiet saraustītas. Es tās vairs nedzirdu un tām nenoticu. Mācību gada laikā nedrīkst katru mēnesi kaut ko mainīt. Mēs pagaidām vēl nezinām, kas būs septembrī.
– Gatavošanās skolai saistās ar dārdzību?
– Tieši tāpēc mācību priekšmetu skolotājiem ir jārod kopēja valoda ar skolēnu vecākiem, jo vecākiem un bērnam būs jāstrādā kopā. Mums nav tiesību pavēlēt, lai vecāki pērk dārgās darba burtnīcas, bet Izglītības un zinātnes ministrija ir apstiprinājusi mācību līdzekļus, kur katrai mācību grāmatai ir līdzi darba burtnīca. Visgrūtāk ir valodās, kur mācību grāmata ar darba burtnīcu ir kā roka ar cimdu. Atzīstu, ka darba burtnīcu ir par daudz, bet pastāv arī komercializācija. Neviens šos mācību līdzekļu neprasītu, ja tie nebūtu jau radīti. Mums ir jāievēro ministrijas apstiprinātie noteikumi. Mēs paši uz savu roku neko izdomāt nevaram. Ir atrasta izdevīga niša, tāpēc mācību grāmatas ir ļoti dārgas. Par to, ka jāpērk dārgas grāmatas, apsūdz skolu vadītājus, bet tas nav atkarīgs no mums. Skola nekādā gadījumā nav devusi tam “zaļo gaismu”.
– Kā ir mainījies skolotāja prestižs?
– Laikā, ko strādāju skolā, krasas atšķirības nesaskatu, lai gan katram laikam ir savi noteikumi. Apzinos, ka pati esmu dzīvojusi ideoloģiju laikā, tāpēc ir jāmainās man. Ja skolotājs neorientējas interneta programmās, tad jau 1.klases skolēnam viņš nešķiet interesants. Ir cits laiks. Tagad skolēni testē skolotājus:ir viņi gudrāki par mani vai nav? Mēs diemžēl šajā biznesa pasaulē neesam novērtēti. Uzņemoties lielāku atbildību, esmu sapratusi, ka nevaru pārveidot bērnu, nevaru ietekmēt ne viņa ģimeni, ne sabiedrību. Arī skolā ir tā, ka vieni skolotāji tiek galā ar visu, bet citiem ir problēmas. Mēģinu palīdzēt. Diemžēl, ja cilvēks pats negrib pieņemt palīdzību, tad neko izdarīt nevar. 35 gadus strādājot skolā, es 35 gadus nemitīgi pati mācos. Mani skolotāji ir skolas darbinieki, bērnu vecāki, kaimiņi un citi, kas ir apkārt. Agrāk bez ierunām vajadzēja veikt daudzus pienākumus, cienīt vecākus un tamlīdzīgi, bet šodien bērni uzdod jautājumu, kāpēc tā jārīkojas? Ja bērnam darīsi labu un dosi pozitīvas emocijas, viņš atbildēs ar to pašu. Bērni ir kā radars. Ja pati kādreiz esmu bijusi nepacietīga, bērns atbild ar to pašu. Skola ir tā vieta, kur jābūt ārkārtīgai pacietībai. Skolā nemitīgi atrodamies kā uz skatuves, kur nevar atļauties neko aplamu un lieku. Par negatīvo skolā ir jārunā, bet tikai caur pozitīvo. Neizceļot negatīvo kāda cita cilvēka klātbūtnē. Ja tā rīkojas, tad skolotājs noteikti būs zaudētājs. Vai tas nav savādi, ka mērķtiecīgi esam kļuvuši par pedagogiem, bet, sākot strādāt skolā, ir jācīnās ar astoņus gadus vecu bērnu. Tādos brīžos man šķiet, ka pati esmu vāja, ka neesmu profesionāle. Ir jādomā, kā bērnam kaut ko iemācīt, nevis klaji norādīt, ka viņš kārtējo reizi nav sagatavojies stundai. Tā norādot, mēs jau skolā veidojam neveiksminiekus, bet, ja tas notiek arī ģimenē un sabiedrībā kopumā?
