Irēna Cīmure no Lejasciema Man pazīstamā ģimenē arī notika tāda nelaime ar bērnu. Neviens mēs nevarējām to aptvert, kas ir noticis bērna sirdī, ko viņš domājis. Arī viņa ģimene neko nesaprata. Tie ir tādi gadījumi, ka trūkst vārdu. Nezini, kā palīdzēt, ko darīt. Tad viss jau ir sen par vēlu. No pieredzes, vecmāmiņa būdama, zinu, cik daudz uzmanības ir nepieciešams bērniem. Bet pieaugušajiem reizēm pietrūkst laika, lai katrreiz iedziļinātos. Vecākiem ir jāmāca bērniem izrunāties par visu, kas uz sirds. Jāmāca savu enerģiju, savas dusmas vērst racionālā gultnē. Dusmoties citam uz citu ir dabiski. Gan pieaugušie dusmojas uz bērniem, gan bērni uz pieaugušajiem.
Ivars Jānis Roms no Stradiem Tādi gadījumi bijuši vienmēr un nav izslēgti arī nākotnē. Tos prognozēt nekādi nevar. Tur nevar nevienu vainot. Manos rados pirms aptuveni 30 gadiem arī bija gadījums, kad 13 gadus vecs puisis bija bez atļaujas paņēmis tēva mašīnu, apskādējis un pēc tam padarījis sev galu.
Leontīne Vaivode no Stāmerienas Māte ir vainīga, jo atstāja dēlu. Šai jauna ģimene. Mātei bija jāatgriežas Īrijā, dēlam jāpaliek Latvijā pie tēva… Es nevainoju valsts politiku. Kāpēc jābrauc projām no Latvijas? Mana paaudze šeit izdzīvoja daudz smagākos apstākļos.
