Interesantā piedzīvojumā pagājušās nedēļas nogalē iesaistījās divi gulbenieši Viesturs Tilgass un Andris Vējiņš. Viņi, pieaicinot savā komandā vēl arī autosportistu Ivo Ķilpi no Valmieras, startēja “1000 km Grand Prix Riga” izturības sacensībās.
“1000 km Grand Prix Riga” ir auto šosejas sacensības, kurās komanda bez pārtraukuma veic 1000 kilometrus pa asfaltētu trasi jeb 273 Biķernieku trases apļus – auto apstāšanās pieļaujama tikai degvielas uzpildes un pilotu vai riepu maiņas gadījumā.
Kaut kas pilnīgi jauns
Gan A.Vējiņš, gan V.Tilgass stāsta, ka viņu sākotnējais mērķis bija startēt šajās sacensībās vairāk treniņu nolūkos un saprast, ko vispār nozīmē 1000 kilometri. “Es piedalos “Dzintara volgas” sacensībās (autošosejas sacīkstes, kurās A.Vējiņš startē ar automašīnu “Volga” – red.) un Biķernieku trase ir tā vieta, kur notiek šīs sacensības, tādēļ man tā bija arī vienreizēja iespēja iepazīties ar šo trasi un nobraukt lielu kilometru daudzumu pa to,” stāsta A.Vējiņš. V.Tilgass speciāli šīm sacensībām būvēja arī automašīnu. “Man šīs sacensības bija kaut kas pilnīgi jauns gan mašīnas būvēšanā, gan arī braukšanā. Šosejas sacensības man ir pilnīgi svešs pasākums – esmu braucis tik vien kā rallijā, kad Biķerniekos ir sarīkots kāds ātrumposms,” stāsta V.Tilgass.
Sacensībās absolūtajā vērtējumā uzvarēja komanda no Lietuvas. Tiklīdz kā viņi bija nobraukuši 1000 kilometrus jeb 273 apļus, finišēja arī visi pārējie sacensību dalībnieki. Mūsu autosportisti pa šo laiku bija veikuši 239 apļus jeb 875 kilometrus. Absolūtajā vērtējumā Gulbenes komanda “Vējakalni” ar automašīnu “BMW 320” ieņēma 11.vietu starp 19 komandām, savukārt savā klasē viņi ierindojās 5.vietā. Tiesa, jāņem vērā arī fakts, ka mūsu autosportistiem nācās cīnīties citā klasē, nekā sākotnēji bija plānots. Gulbenieši startēja ar automašīnu, kam ir divlitrīgs dzinējs, taču nevienas citas automašīnas, kas startētu ar šādu dzinēju, nebija, tādēļ viņiem nācās startēt klasi augstāk – kopā ar trīs litru dzinēju klases automašīnām.
Iztur līdz galam
“Sacensības bija ļoti aizraujošas, turklāt tas nesaistījās tikai ar braukšanu, pati svarīgākā tajā bija stratēģiskā plānošana, nemitīgi bija jārēķina līdzi, jo viss mainījās pa brīdim un jebkurā sekundē varēja notikt jebkas. Bija krietni jāplāno, kurā brīdī pildīt degvielu, kad mainīt riepas, kad mainīties pilotiem,” stāsta V.Tilgass. “Sapratām arī savus trūkumus. Lielākais trūkums mums bija degvielas daudzums, jo mums bija maza bāka. Citi brauca ar divām bākām. Mēs savukārt diezgan daudz zaudējām uz degvielas uzpildes rēķina. Pie katras dalībnieka maiņas pildījām degvielu un tādējādi zaudējām gandrīz piecas minūtes. Taču par spīti visam mums izdevās nobraukt līdz galam – un tas ir galvenais! Man vislielākais prieks ir par to, ka tika uzbūvēta jauna mašīna sacīkstēm un tā izturēja līdz galam, kā arī spējām sacensties vēl arī ar citiem. Mēs turklāt vēl nebijām pēdējie, bet bijām pa vidu.” Viņam piekrīt arī A.Vējiņš un saka lielu paldies mehāniķiem un visai komandai, kas ieguldīja lielu darbu gan mašīnas būvēšanā, gan arī pašaizliedzīgi strādāja pašās sacīkstēs. “Mūsu sākotnējais mērķis bija pabeigt šīs sacensības līdz galam un neizdarīt ko tādu, lai mēs sacīksti nevarētu pabeigt. Tehnika izturēja, izturējām arī mēs paši. Protams, tas bija grūti, bet ir izdarāms. Galvenais, braucot šādu kilometru daudzumu, ir nezaudēt koncentrāciju un neatslābināties. Un tas ir ļoti grūti izdarāms, jo – tiklīdz atslābinies, tā seko kļūda, kas var beigties diezgan bēdīgi,” secina A.Vējiņš. “Sacensībās viens pilots nedrīkstēja atrasties mašīnā ilgāk par 70 minūtēm. Mēs plānojām laiku apmēram tā, ka stundu tika braukts un 10 minūtes tika uzpildīta degviela un veiktas kādas citas darbības. Mēs katrs braucām trīs reizes.
Gūst interesantu pieredzi
“Ar ralliju šīs sacīkstes nemaz nevar salīdzināt. Kad bijām beiguši braukt, likās, ka ir nospēlēts hokeja mačs un ir novilktas nost slidas. Slodze bija diezgan liela, arī ātrumi bija lieli – bija sajūta, ka līkumos pilnīgi spiež pa durvīm ārā. Protams, daudz ko noteica arī tas, ka nebija īsti šādas pieredzes, jo šis bija pirmais šāds pasākums,” atzīst V.Tilgass. Viņš piebilst, ka no šīm sacensībām ir arī kāds ieguvums. “Mēs apkalpojam A.Vējiņu šosejas sacensībās. Līdz šim vairāk bija tā, ka viņš brauca, bet mēs tikai taisījām mašīnu. Tagad varēšu izprast, ko tīri tehniski vairāk var uzlabot, kā arī aprunāties par braukšanas stilu. Mums veidosies abpusēji lielāka sapratne,” saka autosportists.
V.Tilgass piebilst, ka pie apstākļu sakritības dalību šādās sacīkstēs varētu turpināt. “Gadā notiek tikai divas šādas sacīkstes – vienas Latvijā, otras Lietuvā, un Lietuvā tās ir piecas reizes lielākas gan dalībnieku skaita ziņā, gan arī paša pasākuma ziņā. Gribētos pamēģināt startēt arī Lietuvā,” saka V.Tilgass.
