Stāsts: Kad viss ir slikti

– Man no tevis neko nevajag, – viņa izkliedza un no visa spēka aizcirta durvis. – Man ne no viena neko nevajag! Ejiet jūs visi uz elli! Es jūs ienīstu!

Lamuvārdiem un lāstiem, kas, jaunās sievietes soļiem smagnēji aizdārdot lejup pa kāpnēm, ilgi nebeidza skanēt piecstāvīgās ēkas velvēs, piemita spējš piparu jeb varbūt svaiga vasabi sīvums, un Lucijai, kura katru svētdienu sirdsmieru devās gūt baznīcas sienās, allaž gribējās aizbāzt ausis. Reiz viņa bija uzdrošinājusies pat zvanīt pie kaimiņu durvīm un jautāt, vai tiešām kaut kā nevar iespaidot vai vismaz ierobežot šīs neaudzinātās, rupjās un bezkaunīgās būtnes apciemojumus, un Ruta, kas allaž bijusi laipna un saprotoša kaimiņiene, Lucijai bija paskaidrojusi:

– Mana vīra māsu Mairitu viņas četrdesmit gados neviens vairs nespēs pāraudzināt. Tāds ir viņas dzīves uzstādījums: viss ir slikti, visi mani neieredz, neviens man nepalīdz, tikai liek man ciest!