Cilvēks, par kuru rakstu, ir manu dzejas grāmatu labvēlis, jo tikai ar viņa dāsno palīdzību varēju nodot savas četras grāmatas “Vītola izdevniecībā” iespiešanai.
Haralds ir mūsu dzimtas radinieks, dzīvoja ASV, netālu no Sirakūzām. “Sirakūzu Vēstis” apņēmās pēc viņa nāves publicēt manu piemiņas dzejolīti ar parakstiem. Bet notika tā, ka šī žurnāla izdevēja un redaktore pati tika ievietota slimnīcā un žurnāla izdošana tika šogad vispār pārtraukta.
Haralds nomira 2012.gada 26.februārī. Es par to uzzināju tikai marta beigās. Diženu mūžu nodzīvoja šis Latvijas patriots, diemžēl svešā, tālā zemē. Viņš audzēja rozes, kad sieva vēl bijusi dzīva, savā iegādātā zemes pleķītī bijuši 500 rožu stādi. Vēl 100 gadu vecumā Haralds, akls būdams, stādījis baltas ledenītes no mājiņas līdz ielas malai, nometies uz ceļiem, jo balto krāsu vēl varējis saredzēt. Šogad 105 gadu vecumā piekusa pukstēt viņa darbīgā sirds.
Viņš bija arī liels dzejas cienītājs. Vēstulēs vienmēr rakstīja man kādu no vecmeistaru dzejas rindām. Tāpēc domāju – nu pēc pusgada, kad Haralda vairs nav un klāt būs Dzejas dienas – būtu vērts pieminēt šādu cilvēku. Lai sajūt viņa dvēselīte manu pateicību..
Uz tikšanos, Harald…
Caur dzīves skaistajām rožu vijām un dārziem,
Caur dzelkšņainiem rožu ērkšķiem
Un uguņu sārtiem
Ir pienācis vakars…
Vai varbūt rīts?
Viss tumsā tīts.
Vai ausma vēl būs?
Es tomēr ticu –
Kaut šķiroties no šīszemes dzelkšņiem
Un brīnišķiem dārziem,
Mūsu tikšanās būs.
Ne šīszemes ausmās vai rietos,
Tā būs mūsu garu tikšanās vietās.
Jābūt!
Būs..
