Jāatzīstas, ka šo septembri es gaidīju vismazāk. Jau stāvot grāmatnīcā un pērkot grāmatas, nespēju noticēt, ka iešu devītajā klasē. Visvairāk mani uztrauca tas, ka, pabeidzot 9.klasi, nekad vairs nemācīšos Druvienas pamatskolā. Pa šiem gadu gadiem Druvienas skola man ir kļuvusi gluži kā mājas. Katru dienu uz skolu devos pulksten 8.00 un atgriezos tikai pulksten 20.00. Klasesbiedri man ir kā otra ģimene. Arī vasara pagāja, tiekoties ar klasesbiedrenēm.
3.septembrī ierodoties skolā, mani māca neliels satraukums, bet, satiekot klasesbiedrus, kurus tik bieži nesatiku, satraukums mazliet norimās. Kā ierasts katru gadu devos uz zāli ar puķēm, bet mirklī, kad devāmies pie pirmās klases audzēkņiem, vēlreiz atskārtu, ka šis gads ir pēdējais.
Pēc svinīgā pasākuma mēs devāmies uz klasi un pirmais temats bija “Mēs jau ejam 9.klasē’’. Šķiet, vēl nesen mēs nespējām sagaidīt pēdējo gadu skolā un smējāmies par eksāmeniem, bet tagad mūs māc bailes. Kaut gan nē, mums nav bail, ka nenoliksim eksāmenus, jo visus šos gadus esam cītīgi mācījušies. Daži pat jokojoties mums saka, ka šogad mēs varot atpūsties, jo visu jau esam iemācījušies un eksāmenus varētu nolikt pat tagad. Eksāmeni ir pēdējais solis, kas saista mūs ar šo skolu. Pēc tiem mūsu skolas gaitas Druvienas pamatskolā būs beigušās.
Pagājusī nedēļa aizritēja ātri. Jau nākamajā dienā uzsākot mācības, prāts nebija pieradis pie domas, ka šī ir devītā klase. Arī skolotāji nespēja tam noticēt, jo mēs viņiem esam kļuvuši mīļi un šis ir mūsu pēdējais gads kopā. Mācību stundās tika pārrunāti iepriekšējie gadi un kopā piedzīvotais un par grāmatām pilnīgi aizmirsts, tikai stundas beigās tā īsti sākām ķerties klāt pie pirmajām lapām mācību grāmatās.
Tagad vakaros tā vien pietiek laika, lai izpildītu pirmos mājas darbus un nedaudz palasītu.
