Par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem var runāt daudz un dikti. Gājējam nepatiks, ka mašīna braukusi pie sarkanās luksofora gaismas. Braucējiem netīk, ja kāds pārskrien ielu dažu metru attālumā no gājēju pārejas. Tā tas ir un arī būs, ja nemainīsimies. Šīs situācijas ir diezgan bieži redzētas, bet kādā dienā man nācās redzēt kaut ko citādu.
Tas nenotika Gulbenē, bet kādā novada pagastā, uz ceļa, kur satiksme ir diezgan aktīva. Ejot pa ceļu, ievēroju divus puisīšus. Domāju, ka viņi, augstākais, varētu būt 12 gadus veci. Viņiem bija koka kaste ar tai piestiprinātiem ritentiņiem. Kamēr viens sēdēja tajā iekšā, otrs stūma kasti, metot līkumus pa visu ceļu… Ar kastes ritentiņiem viņi zemes ceļā atstāja jaukus aplīšus. Kad brauca kāda mašīna, puikas to dzirdēja un nogāja ceļa malā. Tātad viņi saprata, ka tā uz ceļa spēlēties īsti nedrīkst. Bet kāpēc gan tad viņi to darīja, apdraudot paši savu drošību? Negribas nemaz domāt, kas notiktu, ja kādu mašīnu viņi nedzirdētu… Visu redzot, radās jautājums: kur ir puiku vecāki? Varbūt viņi pat atļauj saviem bērniem tādā veidā izklaidēties, jo ar tādu kasti diez vai no mājas iziet var nemanīti. Bet varbūt zēniem tomēr izdevās pazust neviena neredzētiem, to nevar zināt. Jebkurā gadījumā vecākiem vajadzētu kontrolēt savu bērnu izklaides. Nav jau šī vienīgā reize, kad bērns apdraud savu drošību. Esmu redzējusi arī zēnus, kas brauc pa ceļu gar stadionu ar velosipēdiem, kaut arī turpat blakus ir riteņbraucēju celiņš. Šajā gadījumā varbūt puikas nezināja, ka tur tāds ir, varbūt viņiem pat tiesību nebija, bet abas situācijas liek uzdot jautājumu sev: vai tiešām vecākiem ir vienalga?
